|
|
ALOJA -> Vēsture
ATRAZDAMĀS SAMĒRĀ NESKARTAS DABAS VIDŪ, MAZPILSĒTA AR SENATNES TEIKĀM UN
NOSTĀSTIEM APVĪTO ROMANTIKU, AICINA APMEKLĒT TO.
ALOJAS PAGASTS
Gadsimtu gaitā tagadējā Alojas pagasta lauku teritorija ietilpusi
vairāku pagastu robežās. Līdz 19. gs. beigām tie bijuši Ungurpils pagasts
ar Aloju, Vīķu, Urgas un Stakenbergu pagasti.
20. gs. Sākumā Alojas draudzē 6 pagastu vietā palikuši 3 pagasti:
Ungurpils pagasts apvienots ar Stakanbergu pagastu, Vīķu pagasts ar
Limšēniem pievienots Rozēnu, bet Urgas pagasts Puikules pagastiem.
Pagastu robežas vairākkārt mainījušās. Tā 1924.g.14.V. Ungurpils pagasta
padomes sēdē skatīts jautājums par Puikules pagasta Urgas gala saimniecību
pievienošanu Ungurpils pagastam. Ņemot vērā iedzīvotāju vēlēšanos,
saimnieciskos apsvērumus, Puiķeles pagasta piekrišanu un pagasta
pašvaldību likuma 13. pantu, Ungurpils pagasta valde pieņēmusi lēmumu par
28 vecsaimniecību un jaunsaimniecību pievienošanu Ungurpils pagastam.
Pēc II pasaules kara ar Alojas pagasta DDP IK 1945.g.25.III lēmumu
Alojas pagastā nodibinātas Alojas, Ezeru un Īģes ciemu padomes. Daļa
bijušās Īģes ciema saimniecību 14.06.1954. 15.08.1958. ietilpušas Alojas
raj. Vīķu ciemā, bet pēc tam pievienotas Alojas strādniekciematam.
Puikules pagasta Uzkalniņu c. l/a ,,Komunisma ceļš kopš 17.07.1951.g.
iekļauts Alojas c. sastāvā.
28.03.1977.g. Alojas ciemam pievienota daļa Brīvzemnieku un
Braslavas c. teritorijas, savukārt daļa no Alojas ciema Staiceles
ciemam. Alojas pagasts likvidēts 31.12.1949.gadā, bet Alojas, Ezeru un
Īģes ciemu padomes saglabājušās.
14.06.1954.gadā Alojas ciems pievienots Ezeru ciemam, kurš likvidēts
07.01.1957.gadā un pievienots Alojas strādnieku ciematam.
Aloja kā Ungurpils pagasta centrs bijusi līdz 1925.gada vasaras
beigām. Ungurpils pagasta padomes sēdēs atkārtoti skatīts jautājums par
pagasta nosaukuma maiņu. Sabiedrība un lielākā daļa padomes locekļu
gribējuši, lai Ungurpils pagasta vietā būtu Ausekļa pagasts. Alojas vārds
noraidīts kā nepiemērots, jo asociējoties ar vārdu alošanās. Vairāki
padomes locekļi bijuši par iepriekšējā nosaukuma saglabāšanu,
aizbildinoties ar to, ka pagasta nosaukuma maiņa prasītu papildus
izdevumus. Acīm redzot, pagastu pašvaldību departaments pagasta
pārdēvēšanu dzejnieka Ausekļa vārdā nav atbalstījis.
1925. g. 8. augustā notikusi vēl Ungurpils pagasta padomes sēde,
bet 29. septembrī ārkārtas sēde, kur protokola virsrakstā blakus Alojas
pagasta nosaukumam iekavās rakstīts ,,bij. Ungurpils pagasts. To arī
varam saukt par Alojas pagasta dibināšanas datumu.
Sastopami arī arheoloģiskie pieminekļi: uzkalniņu kaps ar akmens
krāvumu jeb teikās pieminētais Velna klēpis, atrodas pie Ezerkalnu mājām
netālu no Ungurpils. Otrs zināmais akmens krāvumu senkaps ( Baižkalniņš)
atradies netālu no pareizticīgo baznīcas pie Buktēm, bet izpētīts un
norakts 1981.g. vasarā sakarā ar bijušo p/s Aloja lidlauka paplašināšanu.
Novadpētnieks A. Galeviuss kā senu apbedījuma vietu noteicis arī uzkalniņu
apbūves gabalā Jūras ielā 46, bet daļēji izpostīts, ierīkojot pagrabu.
Nedaudz saglabājies Perkilas bruņinieku pils nocietinājums Ungurpilī
Arheoloģisko pieminekļu skaitā minēti arī seni pilskalni pie Mieskiņu
mājām un Lauru jab Babītes pilskalns Krogzemjos pie Veclauru mājām, kur
atradusies Ungurpils muižas blakuspils Eichenangerna.
SAIMNIECĪBA
1937. GADĀ Ungurpilī darbu sākusi spirta kopdedzinātava, kas izaugusi par Baltijā lielāko cietes ražošanas
uzņēmumu (spirta ražošana pārtraukta 1977.g.). jaunais cietes cehs,
administratīvais korpuss, bioloģiskā ūdens attīrīšanas iekārta un
katlu māja ar šķidro kurināmo ekspluatācijā nodoti 1979. gadā.
Tagad
tas ir Latvijas- Zviedrijas kopuzņēmums ,,Aloja Starkelsen SIA,
kur ražo modoficēto kartupeļu cieti, sausos ķīseļus un mērces. |
Uzņēmuma ,,Aloja Starkelsen biroja ēka. |
Līdz II Pasaules karam teritorijā darbojušās 2 ūdens
dzirnavas ar zāģu gateriem Ungurpilī uz Joglas un Krogzemjos uz Īģes.
Ungurpils dzirnavas kara laikā izpostītas, bet pēc kara darbu atjaunojušas
un strādājušas vēl Alojas rajona laikā 1950-tajos gados. Vēja dzirnavas
darbojušās Jaunnikšās, savulaik bijušas arī Vecdreimaņos.
Lauku teritorijā atradušās 6 krejotavas, t. sk. Gulbjos un
Krogzemjos. Alojas piensaimnieku biedrība dibināta 1909. gadā, un tai
piederējusi Alojas kopmodernīca, kur 1912. g. sākta sviesta ražošana,
1913g. šis darbs mehanizēts.
ALOJAS
PILSĒTAS VĒSTURE
Aloja ir Ziemeļvidzemes mazpilsēta, kas zināma daudziem Latvijas
iedzīvotājiem. Tā ir klusa un maza provinces pilsētiņa, romantiska ļaudīm,
kas mazpilsētā nekad nav dzīvojuši un apbrīno to ar caurbraucēja acīm.
Pilsētiņas vēsture iestiepjas tālā senatnē.
Ales vārds atvasināts no lībiešu vārda - senleja. Ale bijusi zināma
kā sena zemkopju apmetne. Domājams, ka pirms krustnešu iebrukuma te bijis
Pleskavas kņaza izraudzīts meslu savākšanas atbalsta punkts. To netieši
apliecina arī vietu nosaukumi. Piemēram: Soģupe, Soģkalniņš. Zināmās
dienās meslu savākšanas laikā te uzturējies Pleskavas kņaza soģis, kura
uzdevums bija arī spriest tiesu, celt baznīcas, tirgoties iekārtot
tirgu. Krievu kupči pret sāli, ieročiem, zīdu, zeltu un sudrabu iemainīja
vilnas audumus, medu, vasku. Alojas miestā atradusies nometne, kur
apmetušies Pleskavas kņaza ierēdņi. Krustnešu ienākšanas laikā te
atradusies arī novada pirmā apdzīvotā nocietinātā Allenkile. Pēc Tālavas
dalīšanas Ales ciems palika Livonijas ordeņa valstiņas sastāvā, ko
pārvaldīja ordeņa mestrs un bruņinieki. Senais ciems bija izpostīts, bet
tā vietā Livonijas valsts pastāvēšanas vietā izveidojās Alojas muiža.
Vēstures avotos Alojas vārds pirmo reizi minēts 1449. gadā. 1565.
gadā Alojas un Stakenbergas muižas nonāk Fabiāna Ungera īpašumā. 1508. g.
Rīgas virsbīskaps atļāvis Ungurpils baronam Ungeram savā muižā dibināt
vikāriju. Pēc tam Alojas evaņģēliski luteriskā draudze dibināta 1534. g.
Alojas baznīca piederējusi muižniecībai. Tā bijusi koka statņu būve
(1695.g.), no ārpuses ar ķieģeļu režģiem un laukakmeņiem apmūrēta. Zvans
atradies zvanturī blakus baznīcai(1706.g.). bet 1768.g. 24. maija vakarā
pēc zibens spēriena baznīca nodegusi līdz pamatiem, un tās vietā uzcelta
mūra baznīca, kas iesvētīta 1776. gada pavasarī. Un 1845-1848.g. ap 700ev.
lut. Draudzes locekļu pārgājuši pareizticībā.
Pareizticīgo draudze Stakenbergu muižā dibināta 1846.gadā.tad arī
uzcelta koka baznīca, bet 1895. gadā iesvētīts jaunais dievnams, celts no
laukakmeņiem un sarkanajiem ķieģeļiem. Pie pareizticīgo baznīcas
priesteros līdz I.pasaules karam darbojusies arī pareizticīgo draudzes
skola. Jau vairākus gadus dievkalpojumi pareizticīgo baznīcā nav notikuši.
Netālu no baznīcas atrodas arī pareizticīgo draudzes kapi, taču pamesti
likteņa varā un aizauguši, bet atsevišķas kapu vietas koptas tikai
kapsētas ZR daļā. Te guldīts arī pareizticīgo, vēlāk Cerības I. pakāpes
pamatskolas pārzinis Aleksandrs Antons.
Alojas ev.-lut. Draudzes kapsēta atrodas uz pilsētas un lauku
teritorijas robežas un aizņem apm. 6 ha. Tā iesvētīta 1850.gadā. kapos
guldīti apkārtējo pagastu iedzīvotāji un turīgāko saimnieku dzimtu kapus
rotā granīta pieminekļi. Alojas kapsētā apglabāti 4 Lāčplēša kara ordeņa
kavalieri novadnieks Jānis Anšmits, Jānis Palmanis no Pāles, Voldemārs
Liepiņš no Rozēniem un Virsis no Vīķiem.
Alojas ciems dibināts 1903. gadā. Tad te atradās tikai luterāņu(
dibināta 1776.gadā) un pareizticīgo baznīcas (dibināta 1895. gadā),
mācītājmuiža (dibināta 1874. gadā), Alojas pusmuiža, divas draudzes
skolas, krogi, doktorāts, aptieka, veikals un maiznīca.
Pēc 1905. gada Ungurpils muiža un baznīcas draudze sāka izrentēt
apbūves gabalus, un tā pamazām izauga Alojas ciemats. 1911. gadā tika
uzcelts biedrību nams, 1912. gadā koppienotava. Alojas apbūve strauji
izvērsās pēc 1920. gada zemes reformas. 1936. gadā atklāta dzelzceļa
līnija Rīga Rūjiena (slēgta 1997.gadā).
1950. gadā Aloja ieguva pilsētciemata statusu. 1992. gada 30.
janvārī LR AP nolēma Alojas pilsētciematu pārveidot par pilsētu ar lauku
teritoriju.
Kopš 1998. gada Alojas pilsētai ir savs ģerbonis un pilsētas
karogs, pilsētas dome izdod informatīvo ikmēneša izdevumu ,,Ale.
|
