Alojas Novads

Alojā ienākusī sportiste Juta šeit redz perspektīvu

Juta Gargurne ir dzimusi Gulbenē, taču viņas dzīves ceļš jaunieti aizvada sākumā uz Valmieru, kur meitene apguva reklāma dizainera speciālista profesiju Valmieras dizaina vidusskolā, tagad liktenis viņu ir atvedis uz Alojas novadu. Patriotiskā Juta ir strādājoša studente. Pašlaik jauniete studē Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, 3. kursā, apgūstot sporta skolotāja un trenera programmu. Paralēli studijām Juta ir Zemessardzes dalībniece, nodarbojas ar spēka trīscīņu un masrestlingu, kas pagaidām Latvijā ir mazāk populārs.

Jautājot par to, kā daiļā dzimuma pārstāve nolēmusi savus hobijus un karjeru saistīt ar šādiem diezgan smagiem sporta veidiem, meitene atklāja – Tas bija diezgan nejaušs pasākums, pirms tam es vairākus gadus spēlēju volejbolu, pēc 9. klases es atnācu uz Valmieru, kur turpināju spēlēt volejbolu, taču jaunā komandā. Tad es sāku iet uz trenažieru zāli, no sākuma vienkārši tāpat, taču tur es satiku savu treneri, kurš gandrīz pēc pieciem gadiem vēl joprojām ir mans treneris. Viņš man palīdzēja saprast, ka es varu vairāk, tad es arī nolēmu pievienoties trīs cīņas komandai!

– Vai šis sporta veids nav pārāk smags sievietēm?

Jā, es nereti esmu satikusies ar tādiem cilvēkiem, kas to nosoda. Man pat treniņu laikā, svaru zālē, ir gadījies, ka vīrietis pasaka: “Kāpēc Tu sevi moki? Tev ir jādzemdē bērni, jātaisa mājās vīram ēst!” Tādi ir viņa vārdi. Bet man šķiet, 21. gadsimtā tas nav tik krasi atšķirīgi, tagad cilvēki, neskatoties uz dzimumu, var darīt to, ko viņi grib daudz brīvāk. Bet es īsti nesauktu sevi par tipisku sievieti, jo esmu iestājusies arī Zemessardzē. Tur gan es vairāk redzu to priekšstatu, ka tas īsti nav meitenēm, bet man šķiet, ka tas man ir devis lielāku pārliecību par sevi. Es jūtos drošāk, es pati zinu, ka varu pastāvēt pār sevi. Un, ja vajadzētu izšaut ar ieroci, arī izšautu. Bet šī bija vairāk kā mana patriotiskā vēlme. Es iestājos Zemessardzē tiklīdz man palika 18 gadi, tas bija pirmais, ko vēlējos izdarīt, kļūstot pilngadīga. Jo man šķiet, ka tas ir labs veids, kā iedot kaut ko vēl no sevis Latvijai! Un, ja kaut kas notiks, tad es zinu, ka es varēšu pasargāt ne tikai sevi, bet arī vēl kādu.

– Kādi ir Tavi līdzšinējie sasniegumi šajos sporta veidos?

– Esmu Latvijas čempione un šobrīd man pieder Latvijas rekords pietupienā sievietēm manā vecuma grupā, kas ir 120 kilogrami. Esmu bijusi arī aiz robežas, studentu sacensībās, cīnījos ar brāļiem lietuviešiem un igauņiem, kā arī somietēm, arī tur esmu izcīnījusi pāris medaļas. Otrs sporta veids – masreslings, pagaidām šis ir diezgan jauns sporta veids Latvijā. Rīgā pirmo reizi bija Eiropas čempionāts, kurā mēs piedalījāmies. Šajā čempionātā diemžēl es paliku tieši pirms pjedestāla, bet pēc pusotras nedēļas mēs braucam uz pasaules kausu, kas notiks Polijā. 

– Kā Tu spēj sevi motivēt doties uz treniņiem?

– Būtībā ir tā – Tu esi sportists un Tev ir jāiet. Tāpēc, ka Tu apzinies konkrētu datumu, kad ir sacensības un tieši sacensības ir tas punkts, kurā ir redzams, vai Tu esi ļāvies kaut kādam slinkumam vai vienkārši neesi varējis aiziet. Piemēram, šobrīd esmu kā students un strādāju, man ir grūti piespiesties, dažreiz arī nesanāk piespiesties, bet ir jāiet un jādara, – savā pieredzē dalījās sportiste. Treneris palīdz tādā ziņā, ka ir viņš ir sastādījis programmu, konkrētu plānu. Tev ir melns uz balta rakstīts, kas ir jādara un kad ir jādara un, tad Tu skaties uz to, Tev ir sajūta, ka tā ir kā pašdisciplīna.

– Kādu Tu aizvadi savu ikdienu?  

– Es savu dienu sāku diezgan agri, mums lekcijas sākas 8.oo no rīta, lekcijas notiek līdz 17.00, dažreiz līdz 15.00, pēc skolas uzreiz es braucu uz darbu un, ja ir treniņu dienas, tad pēc tam es vēl eju uz treniņiem. Sestdienas, svētdienas ir zemessardzē vai sacensībās, vai jebkuram citam hobijam. Un par ko Tu strādā? – Es strādāju Rīgā, bērnu dārzā, man arī ļoti patīk bērni. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ es izvēlējos mācīties par sporta skolotāju un es redzu to, ko sporta skolotājs var dot bērniem, tāpēc es gribu šo labo ķēdīti padot uz priekšu, palīdzot vēl kādam bērnam! 

– Un kā Tu nonāci šeit, Alojā?

– Kad es dzīvoju Valmierā, satiku savu puisi. Jau atnākot mācīties uz Valmieru, man bija sajūta, ka es gribu palikt kaut kur šajā pusē, kaut kur tuvu Valmierai. Mans draugs izrādījās ir no Alojas, Aloja nav īpaši tālu no Valmieras un šeit es dzīvoju gandrīz trešo gadu. Man patiesībā patīk, šeit ir mazas pilsētas šarms un es redzu, ka šeit ir perspektīva! Man šeit patīk, turpināšu dzīvot šeit un palikšu šajā pusē.

– Tu studē Rīgā, kādas ir tās galvenās atšķirības starp dzīvi lielpilsētā un mazā pilsētā?

– Rīgā viss notiek ātri, visur ir jāpaspēj. Un, piemēram, ja es gribētu uzsākt kaut ko jaunu Rīgā, man to izdarīt būtu praktiski neiespējami, jo principā tur viss jau ir. Citreiz man pat braucot no Rīgas, šķiet, ka laiks paliek mierīgāks. Jo, braucot ārā, vairs nav tā lielā satiksme, burzma un iekšējais stress… Es atbraucu šeit un es jūtos ļoti mierīgi, kas man patīk. Un es redzu, ka es varu šeit kaut ko dot!

-Ko Tu gribētu ieviest Alojas novadā?

-Piemēram, šeit var tādas sacensības kā “Spēcīgākā mazā pilsēta”, tas ir kā tautas sporta veids, kopā būšanas pasākums. Šī projekta ietvaros vasaras periodā es braukāju pa visu Latviju. Kā, piemēram, es biju Apē, kas arī ir maza pilsēta, bet tur šie visi cilvēki bija tik ļoti entuziastiski par to, viņi sekoja visam līdzi, paši aicināja draugus, radus. Beigās viņi uz to brīdi bija uzvarētāji, jo tās emocijas bija tik sakāpinātas, ka man pašai kā vadītājai bija ļoti fantastiskas sajūtas, es braucu prom ar tādu tik ļoti pozitīvu sajūtu. Es redzu, ka Alojā arī varētu kaut kas tāds notikt. Un man ir ideja šeit uzsākt kaut kādu darbību, kas saistīta ar sportu, esot kā trenerim – dažādas grupu nodarbības vai arī bērnu dārzā.

-Vai Tu redzi šeit perspektīvu arī citiem Alojas novada jauniešiem?

-Man šķiet, ka jebkurš, kurš grib darīt var izdarīt praktiski jebko jebkurā vietā. Vienīgais tiem, kas jau ilgāku laiku dzīvo šeit ir vairāk pazīstami ar visu – cilvēkiem, vidi… Man kā ienācējam ir citādāk, es varu sevi parādīt tā, kā es to vēlos, bet, piemēram, ja šeit dzīvo jau krietnu laiku, visi jau zina par Tevi un Tev aizmugurē jau ir kāds stāsts. Mani praktiski šeit nezina neviens, kas ir savā veidā gan pozitīvi, gan skumji reizē. Man vēl ir jāiestrādā sevi šeit, lai cilvēku zinātu, kas es esmu. Bet turpinot par Alojas jauniešiem, man šķiet, ka vispirms ir jāaizbrauc citur, lai Tu saprastu, kur Tu gribi būt. Neviens ar varu nepaliek, bet domāju, ka šeit ir perspektīva. Mūsdienās jaunieši ir ļoti daudzpusīgi, vienkārši ir jāatrod tādi jaunieši, kas grib kaut darīt un sniegt ieguldījumu arī Alojai. 

Informāciju sagatavoja:

Regīna Grosa

Foto no Jutas Gargurnes personiskā arhīva