Saruna Braslavā par parku un citām lietām nebija velta | Alojas Novads
Alojas Novads

Saruna Braslavā par parku un citām lietām nebija velta

Uz sapulci Braslavas bibliotēkā, ko pašvaldība rīkoja sakarā ar iedzīvotāju pretenzijām pret parkā sāktajiem tīrīšanas darbiem, piektdien sanāca nedaudzi, bet parka saglabāšanā ieinteresēti cilvēki. Bija atnākusi saujiņa vietējo, ieradās novada domes izpilddirektors Ivars Ķiksis, arī trīs bijušie pagastveči, ieskaitot Broņislavu Lapkovski. Viņa darbības laikā parks uzplauka visvairāk. Tajā īstenoja arī daļu no Apvienoto Nāciju organizācijas (ANO) finansēta vides projekta, kurā parka vērtības atklāja zinātnieki. Satikšanās iniciators Antons Benjamiņš no Kalniņu mājām bija sūtījis ziņu arī amatpersonām. Sevišķi būtiski, ka no Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) bija ieradies un savos ieteikumos dalījās vecākais eksperts Aldis Liepiņš. Pats A. Benjamiņš bija pārliecināts, ka parkā notiek sliktas lietas un tām jādara gals. Sākumā viņš bija ļoti dusmīgs uz pašvaldību un arī dabas institūcijām valstī, ka neviens neliekas ne zinis. Viņš pārmeta pagasta pārvaldes vadītājai Dacei Šķepastei par uzsāktajiem darbiem, atgādināja Jāņu svinēšanas uzvedumus, ugunsmucu konkursus, ko pats ieviesa pagastā, kad pārcēlās dzīvot laukos. Tāpat viņš neslēpa vilšanos, ka cilvēku interese par pasākumiem pakāpeniski zudusi.

 

Jau rakstījām, ka Braslavas parkā notika novada domē saskaņoti tīrīšanas darbi. Pagasta pārvaldes vadītājas D. Šķepastes norīkoti trīs strādnieki reizi nedēļā zāģēja izgāztos, lauztos kokus, izcirta krūmus un atvases. Tas bija sākts no Vilzēnu – Mazsalacas ceļa puses, lai padarītu caurskatāmu parka daļu, kurā atrodas atjaunotais tējas namiņš, estrāde un deju laukums, kur notiek brīvdabas pasākumi. Kopumā parks aizņem vairāk nekā 14 ha. – Rudenī, kad vēl bija lapas, parks no ceļa puses vairs nebija caurredzams, – teica pagasta pārvaldniece. – Krūmi aizsedza pat ieeju, takas ir aizaugušas. Lielāka sakopšana nebija notikusi kopš Broņislava laika. Te visā ir klāt mana sirds, jo pati agrāk piedalījos talkās, un man ir žēl, ka parks aizaug un pārvēršas par mežu. Tagad cilvēki nāk klāt un pateicas, ka to kopjam. Viņa pastāstīja par nodomu līdz vasarai sakopt redzamāko daļu, jo parkā paredzēti daži lieli pasākumi sakarā ar valsts simtgades svinībām. Tāpat pārvaldes vadītāja informēja cilvēkus par ieceri paplašināt bibliotēkas funkcijas, lai to veidotu kā nelielu centru ar lielāku informācijas klāstu. Rudenī sakopta bibliotēkas mājas ūdens notece gar tās pamatiem un jumtu. Tie bija D. Šķepastes pirmie kā pārvaldes vadītājas darbi Braslavā.

 

B.Lapkovskim, kurš ar ģimeni dzīvo pretī parkam, bija visciešākais kontakts ar zinātniekiem. Pirms 10–12 gadiem viņi parkā konstatēja dažādas koku un krūmu sugas (arī reti sastopamas), tāpat jau gandrīz iznīkušus kukaiņus un augus. Braslavas parks sevišķi izcēlās ar Daugavas liliju audzēm, savvaļas orhidejām utt. Viņš atgādināja, ka tolaik parka sakopšanā iesaistījās daudzi vietējie un arī klātesošie iedzīvotāji, bet pēdējos gados par to vairs neizrāda interesei pat Lielajā talkā. Bijušais pagastvecis sprieda: – Parks jākopj katru gadu. Vajag izgriezt atvases un veidot ainavas, bet tas jādara ļoti uzmanīgi un regulāri. Nedrīkst pārcensties vai nopļaut atvases ar vienu reizi. Krūmi gar ceļmalu ir speciāli stādīti, lai aizsedz putekļus, parkam nav jābūt caurskatāmam, – viņš norādīja. B. Lapkovskis brīdināja – tīrīšanas laikā ar tehnikas izmantošanu, veco koku aizvākšanu, krūmu un vēlāk arī ar zāles pļaušanu var nodarīt kaitējumu, noplicināt parka ekosistēmu. Tas nebija teikts kā pārmetums pagasta pārvaldniecei. Viņš pat uzslavēja D. Šķepasti par vēlmi rīkoties, tomēr sprieda, ka viņai daudz kas nav zināms. Bijušais priekšsēdētājs arvien ir autoritāte vietējo iedzīvotāju vidū. Viņš sprieda, ka parks ir par ilgu aizlaists un līdz vasarai to gan nevarēs izkopt. Tomēr braslavietis arī atzina, ka tas jādara. Ja krūmi cits citu aizsedz, tie nīkuļo un iznīkst. Tāpat viņš runāja, ko var un ko noteikti nedrīkstētu darīt. B. Lapkovskis arī uzslavēja A. Benjamiņu, ka viņš savulaik pagastā ienesa daudz jaunu un interesantu vēsmu.

 

Diskusijā ieklausījies, vides eksperts A. Liepiņš arī stāstīja par īstenoto projektu, kurā parks bija iekļauts kā Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā esoša vērtība. – Man prieks par šo sanāksmi un to, ka radusies iniciatīva parka sakopšanai, – viņš apliecināja. Eksperts stāstīja par projekta laikā dabas pētnieku izstrādāto parka rekonstrukcijas plānu. DAP tas vēl ir saglabājies, tomēr ir novecojis un būtu nepieciešams jauns. 10–12 gadu laikā arī dabas aizsardzības jomā ienākušas jaunas atziņas. Viena no būtiskākajām, ka teritorija jāattīsta integrēti, saglabājot ilgtspējīgu vides, kultūrvēsturiskā mantojuma, tāpat sociālās un ekonomiskās sfēras kopumu. A Liepiņš pastāstīja, ka pēc DAP ierosmes vairākās pašvaldībās jau ir izstrādāti veco parku rekonstrukcijas projekti, bet Braslavas to skaitā nav. Viņš pieļāva, ka varbūt vēl iespējams uz to pretendēt un pieminēja arī citas projektu ieceres. Tāpat eksperts uzsvēra, ka nākotnē būs svarīgi veidot ainaviski kārtīgas teritorijas un ka Braslavā ir tieši ainavu parks.

 

Domājot par finansējuma piesaisti un parka aizsardzību nākotnē, speciālists ieteica pašvaldībai risināt valsts nozīmes dabas pieminekļa statusa piešķiršanu tam. Tāds savulaik jau ir bijis, bet juku laikos zudis. Viņš skaidroja, ka arī pašvaldība var pieņemt savus saistošos noteikumus par īpaši aizsargājamiem objektiem un arī tā var izstrādāt jaunu parka rekonstrukcijas plānu. Bet tā kā visi bija dilemmas priekšā, ko darīt un ko ne, speciālists uzsvēra, ka zāģēšana un krūmu izciršana veicama ļoti piesardzīgi. Vispareizāk būtu, ja parka vērtības vēlreiz tiktu apzinātas, jo gadu gaitā tās varētu būt mainījušās. Lai nesabojātu to, kas ir, A.Liepiņš sprieda, ka steidzami vajadzīga speciālista konsultācija. Viņš pats solīja to sarunāt, aicinot talkā dendrologu, Nacionālā botāniskā dārza direktoru Andreju Svilānu, kurš savulaik līdzdarbojās ANO projektā un Braslavas parku pazīst. Viesis arī ieteica vērsties Valsts vēstures arhīvā, kur atrodami visu muižu parku oriģinālie plāni, jo tas arī būtu vērtīgs ceļvedis darbos. Domes izpilddirektors I. Ķiksis, pārstāvot izpildvaru, arī pauda interesi uzturēt un saglabāt parka vērtības.

 

Saruna ar iedzīvotājiem vēl aizķēra arī citas braslaviešu problēmas. Viņi pārmeta, ka Braslava kļuvusi par aizmirstu nostūri. Šī pa ilgiem laikiem esot pirmā sanāksme, jo uz domes rīkotajām iedzīvotāju sapulcēm viņi nevarot tikt un arī negribot braukt. Aizvainojums izskanēja gan par to, ka senāk parkā bijusi izrotāta eglīte, noticis pasākums bērniem, bet jau vairākus gadus nav nekā. Marika Tokaļčina prasīja, lai vismaz uzstāda šūpoles bērniem, jo viņiem tiešām nekā nav ko darīt. Tāpat visi bija vienisprātis, ka šajā – valsts simtās jubilejas – gadā būtu nopietnāk jāizpēta ļoti interesantā Braslavas vēsture. B. Lapkovskis bija paņēmis uz sarunu līdzi arhīvā iegūtu brīnišķīgu Braslavas muižas skices kopiju. To viņam dāvājusi radiniece, Valmieras Drāmas teātra aktrise Dace Eversa, kura, pētot savas dzimtas ciltskoku, jau apvaicājusi daudzus vietējos un ieguvusi viņu liecības. Viņa vedekla, kultūras darbiniece un novada domes deputāte Aira Lapkovska arī sprieda, ka braslaviešiem tiešām ir, ar ko lepoties, tikai vajag draudzīgāk sadzīvot. – Man patīk, ka Braslava ir pamodusies, – viņa teica. Deputāte rosināja pašiem dibināt biedrību, kas nodarbotos ar vēstures izpēti. Tā varētu arī rakstīt projektu un iegūt finansējumu rotaļu laukuma izveidei vietējiem bērniem. Beigās apmierināts bija arī A. Benjamiņš. I. Ķiksis pateicās sanākušajiem par sapurināšanu un sprieda, ka saruna bija vērtīga visiem.

 

Gunita OZOLIŅA (Laikraksts “AUSEKLIS”)

Liānas Lilenblates-Sipko foto

image_pdfimage_print