Alojas Novads

Andrejs Lācis: Hobijs lēnām pārtapa par biznesu

Gandrīz gadu viņš kā pašnodarbinātais savu ikdienu aizvada Alojā, no koka izstrādājot dažādus mājās praktiski izmantojamus un dizaina interjera priekšmetus, taču pieredze kokapstrādes nozarē ir krāta jau vairāku gadu garumā. Pēc pamatskolas absolvēšanas Andrejs nolēma mācības turpināt toreizējā Limbažu 18.arodvidusskolā (tagad PIKC Rīgas Valsts tehnikuma Limbažu teritoriālā struktūrvienība) un apgūt celtniecības galdniecību, taču tur nomācījās tikai vienu gadu. – Tas laikam bija tāds laiks un vecums, kad mācīšanās izvēlētajā profesijā absolūti nebija interesanta. Gandrīz puse klases uz turieni aizgājām mācīties. Lai gan tad man vēl nebija ne mērķis, ne nopietnu domu par šādu profesiju, visapkārt bija cilvēki, kas ar šo lietu nodarbojās. Patiesībā jau man vienmēr ir paticis no koka kaut ko uzmeistarot, bet tikai sev. Vēlāk sapratu, ka tas, ko uztaisu, patīk arī citiem, – viņš atceras. Ilgus gadus Andrejs nodarbojās ar mežizstrādi, taču fiziski smagā darba dēļ radās veselības problēmas, kas savukārt ierobežoja tālākās darba iespējas Alojā. – Nācās doties uz Rīgu. Tur 17 gadus strādāju lielā tirdzniecības kompānijā, kurā veicās labi un tiku pat līdz veikala vadītāja amatam. Taču tieši šajā laikā radās ideja par sava uzņēmuma veidošanu. Sākumā izveidoju tētim galdniecību, lai viņam kā pensionāram nebūtu bezdarbībā jāsēž mājās. Tika nopirktas iekārtas un tētis sāka darboties. Arī es pa brīvdienām, atbraucis uz Aloju, tur strādāju. Tā man bija kā atslodze, lai izvēdinātu galvu. Hobijs palēnām pārtapa par biznesu. Sapratu, ka no Rīgas jāatvadās, lai gan jau sākumā biju sev uzlicis uzstādījumu, ka tā man būs tikai darba vieta un galvaspilsētā uz dzīvi nekad nepalikšu. Andrejs priecājas, ka ir mājās un savā uzņēmējdarbībā var līdzdarboties ar tēti un dēlu.

 

Lai gan atgriezies Alojā, lielākā daļa Andreja klientu ir tieši rīdzinieki. Uzņēmējs uzskata, ka tas skaidrojams ar viņa radīto produktu specifiku un iedzīvotāju pirktspēju.

Mani darinājumi nav pirmās nepieciešamības preces, tie vairāk ir ekskluzīvi, pēc pasūtījuma veidoti. Turklāt Rīgā tirgus ir nesalīdzināmi lielāks nekā, piemēram, Alojā. Arī šeit, protams, interesentu ir daudz, taču vairums tomēr izvērtē prioritātes. Neskatoties uz to, Andrejam veicas labi. Pieprasītākie izstrādājumi ir dekoratīvas alus un vīna kastes, tāpat arī virtuves dēlīši un pie sienas stiprināmi dekori. Jautāts, kā neaptrūkstas ideju produkcijas veidošanai, viņš atzīst, ka ir pieejami patiesi daudz materiālu, no kā iedvesmoties. Šim nolūkam palīdz gan interneta resursi, gan redzētais gadatirgos un izstādēs. – Aplūkojot citu meistaru veikumus, novērtēju gan labās idejas, gan to trūkumus, tāpēc savus produktus veidoju, uzlabojot redzēto, nevis kopējot citu darbus, – skaidro Andrejs. Viena no interesantākajām viņa pielietotajām tehnikām, kas izmantota arī Uzņēmēju dienas balvu gatavošanā, ir ar lāzerprinteri drukātu attēlu un uzrakstu iestrāde kokā. Balvu izskats līdz to pasniegšanai uzņēmējiem gan paliks noslēpums.

 

Foto: Liāna Lilanblate-Sipko

Zane Landsmane