Alojas Novads

Atmiņu pēcpusdiena “Laika vējš visu aiznes, tikai darbi paliek…”

Jau no marta sākuma Staiceles pilsētas bibliotēkā skatāma izstāde “Laika vējš visu aiznes, tikai darbi paliek” Izstāde, kuras autors ir mākslinieks – novadnieks Vladimirs Apsītis. Izstāde, kura veltīta autora simtgadei. Tieši 22. martā, kad mākslinieks ir dzimis bibliotēkā pulcējās interesenti – radi, draugi, paziņas. Cilvēki, kuri savulaik pazinuši pašu mākslinieku, bijuši tuvās attiecības ar viņa ģimeni, cienījuši un godājuši viņa mākslu. Pasākums izvērtās kā atmiņu pēcpusdiena.

Skolas bibliotekāre Iveta Apsīte, mākslinieka radiniece, bija sagatavojusi prezentāciju par mākslinieku. Vairākos slaidos atspoguļojās Vladimira Apsīša bērnība, jaunība, skolas gadi Daiļamatniecības skolā un Latvijas Mākslas akadēmijā,  skarbie kara gadi un dzīve pēc tiem. Prezentāciju papildināja bibliotēkas sagatavotais materiāls ar lasījumiem no periodikas. 

Daudz atmiņu par savu tēvu bija dēlam, bijušajam tiesībsargam Romānam Apsītim. Romāns papildināja sagatavoto prezentāciju  ar skaidrojumiem: “Vairāki paziņas man jautājuši, kāpēc tēvam tāds nelatvisks vārds. Kad es to pašu jautāju vecmāmiņai, viņa atbildēja, ka toreiz Latvijā bijuši tādi juku laiki… Es gan noprotu, ka te sava loma bijusi arī pareizticīgo baznīcai, jo no tēva un mātes puses esam šīs konfesijas latvieši, kuriem pareizticīgo baznīca vienmēr centusies paust un panākt savu viedokli.” Dēls pastāstīja faktus par sienu gleznojumiem dažās Staiceles mājās, par gleznojumu uz sienas Staiceles kultūras namā, kas pašreiz ir apslēpts skatītāju acīm. “Traģikomisks atgadījums tika piedzīvots Mērniekos. Remontējot skolas aktu zāli, viņš uz sienas bija uzgleznojis skaistu skatu pēc Raiņa lugas “Pūt, vējiņi!” motīviem. Darba pieņemšanas komisija no toreizējās Alojas rajona partijas komitejas konstatēja, ka mākslinieks pieļāvis rupju kļūdu: laiva, ar ko atbraucis Uldis, gleznojumā novietota nepareizi – ar priekšgalu, kas vērsts virzienā uz Zviedriju… Tas nebija pieļaujams, tāpēc gleznojums bijis jāpārstrādā, novietojot laivu otrādi.” – par sava tēva darbiem atceras dēls. Atminoties tēvu Romāns Apsītis daudz uzsvēra: “Tēvs vislabāk jutās tad, kad neviens viņam netraucēja īstenot paša idejas, kas parasti prasīja ne tikai latviskumu un apbrīnojamu māku, bet arī lielu pacietību. Tā arī radās tādi brīnumi kā paša izgatavotā vijole no rūpīgi salīmētiem sērkociņiem vai kokgriezumiem rotātā radio kaste VEF radio aparāta 1935. gada modelim”. Šo kokgriezumu un citus mākslinieka darbus vēl līdz 29. martam var aplūkot Staiceles pilsētas bibliotēkā. Diemžēl unikālā vijole nav saglabājusies, bet bija atmiņā citiem šī pasākuma apmeklētājiem. Ar šo momentu arī sākās klātesošo atmiņu stāstījumi gan par gleznām, gan pašu mākslinieku, gan viņa ģimenes locekļiem, kuri arī ir bijuši Staicelē cienījami un mīlēti cilvēki. 

Bibliotēka šī pasākuma tapšanā izsaka vislielāko pateicību mākslinieka Vladimira Apsīša radiniekiem par uzticētiem atmiņu stāstījumiem, mākslas darbiem izstādei, muzejam “Pivalind” par gleznām un fotogrāfijām.