Alojas Novads

Alojā un Staicelē pieminēja 1949. gada 25. marta represijās cietušos

25. martā visā Latvijā pieminēja 1949. gada komunistiskā genocīda upurus. Arī Staicelē – krustcelēs, kur atrodas piemiņas akmens 1949, pulcējās staicelieši, lai pieminētu un atcerētos mūsu puses represiju upurus. 1949. gada 25. martā no Staiceles un Rozēnu pagasta uz Tālo Sibīriju deportēja 128 staiceliešus, uz Tomskas, Omskas, Komi un Amūras apgabaliem. Tās bija 52 ģimenes – bērni, vecāki, jaunieši un sirmgalvji. Staicelieši tika izvesti no Siliņu meža, netālu no Staiceles stacijas.

Daudzi mira svešumā, bet daudzi, piedzīvojot šausmas un ciešanas, stiprinot savu garu, izdzīvoja un atgriezās dzimtenē. Atgriezās ar cerību nokļūt mājās, kuras atstāja pret savu gribu. Latvijā viņiem bija jāpiedzīvo otra nodevība, jo viņu mājas jau bija atdotas citiem, un viņiem nebija iespēju atgriezties mājās, bet noskatīties, kā tur saimnieko sveši ļaudis. Cilvēki bija stipri, dzīvoja ar cerību reiz nokļūt savās mājās. Daudz nerunāja, nestāstīja par pārdzīvoto, vien atmiņas vajāja viņus bezmiega naktīs. Baiļu vairs nebija, viss jau bija piedzīvots un pārdzīvots!

Kopš 2003. gada staiceliešiem ir vieta, kur pieminēt represiju upurus. Zem smuidra ozoliņa ir pelēks laukakmens, kurā autors tēlnieks Vilnis Titāns tajā iegravējis skaitli 1949. Piemiņas akmens tika atklāts 2003. gada 14. jūnijā. Kā atcerējās idejas autore Aina Berga – uz atklāšanas pasākumu ieradās 21 represētais no Staiceles, Rozēniem un Vīķiem. Šogad pie piemiņas akmens satikām trīs mūsu “Sibīrijas bērnu”, tajā laikā Milda Bērziņa un Erna Reide bija vien astoņus gadus vecas meitenes, bet Arvīdam Krogzemam bija 14 gadu. Lai arī sāpes un ciešanas ir skārušas viņu dzīves, viņi ir dzīvespriecīgi optimisti, ar ļoti labu humora izjūtu.

Todien pie akmens – krustcelēs visu vērojām ar bērnu acīm. Piemiņas pasākumā piedalījās visas Staiceles paaudzes: jaunā paaudze – skolēni, viņu skolotājas, staicelieši kuru atmiņās vēl to dienu skaudrie notikumi. Staiceles pamatskolas novadpētniecības pulciņa dalībnieki kopā ar skolotāju Ivetu Apsīti lasīja Sibīrijas bērnu atmiņas, tos papildināja zīmējumi, ko zīmējuši bērni, atceroties skaudro bērnību Sibīrijā. Tos rokās turēja paši mazākie skolēni.

Jauno paaudzi uzrunājot, piemiņas vietas autore Aina Berga saka: “Jau 16 gadi pagājuši, kopš staicelieši ik pavasari 25. martā pulcējas šajā vietā, kur 1949. gadā tika atvestas ģimenes, gan ar maziem bērniem, gan sirmgalvjiem, no Puršēniem, Rozēniem, Vīķiem un Staiceles. Te aukstumā un neziņā tika pavadītas divas naktis, lai pēc tam smagajās mašīnās tiktu transportēti uz Rīgu, no kurienes sākās moku un sāpju ceļš uz Sibīriju. Bet šodien 70 gadus pēc šiem baisajiem notikumiem pie piemiņas akmens pulcējas visu paaudžu staicelieši, uz akmens, ar sirsnību un mīlestību gulst ziedi un pūpolu zari, ap akmeni deg sveču liesmiņas, un ļaudis nāk un nāk… visu ieskaujot ciešā lokā. Un liekas, no cilvēku elpas pat akmenim kļuva silti. Viss piedots, bet ne aizmirsts!? Mēs kopā esam stipri. Paldies visiem, kuri atnāca uz atceres brīdi!”

Pasākuma noslēgumā pirms tradicionālās  dalībnieku kopbildes, skolotāja Maija Andersone kopā ar saviem 3. klases audzēkņiem nodziedāja Spēka dziesmu Latvijai. Mēs, pasākuma vadītājas, skolotāja Anda Timermane un muzeja vadītāja Indra Jaunzeme, ticam, ka mūsu nākotne ir drošās rokās!  Paldies staiceliešiem un kolēģiem par atbalstu piemiņas brīža organizēšanā!

Alojā pasākumā, kas notika pie Alojas Luterāņu baznīcas, kur gulst piemiņas akmens represijās cietušajiem, piedalījās vairāki desmiti skolēnu, cietušie, viņu radinieki un pašvaldības pārstāvji. Sanākušie godinot represētos, pie akmens nolika ziedus un aizdedza svecītes.

Uzrunājot klātesošos, Alojas novadpētniecības muzeja vadītāja Līga Moderniece sacīja: “Pirms 70 gadiem, 1945. gada 25. martā, padomju vara kopā ar iekšlietu un drošības iestādēm realizēja operāciju ar kodētu nosaukumu “Krasta banga”. Jau no agra rīta līdz pat pievakarei daudzās Latvijas skolās, iestādēs un lauku sētās iegriezās zirgu pajūgi un automašīnas ar bruņotiem vīriem, lai cilvēkus izrautu no ierastās dzīves un mājām, jo vara viņus uzskatīja par “sabiedrībai bīstamiem”, par traucēkli jaunās sociālistiskās sabiedrības celtniecībā. No viņiem vajadzēja atbrīvoties, aizsūtīt pēc iespējas tālāk.

Par šo laiku vēsta fotogrāfijas un dokumenti. Cilvēku domas, izjūtas un pārdzīvojumus glabā neskaitāmu atmiņu stāsti. Ir izauguši Sibīrijas bērni, viņu bērni un mazbērni.

Tālajā un grūtībām pilnajā ceļā un jaunajā mītnes vietā vispirms bija svarīgi izdzīvot, svarīga bija fiziskā eksistence. Visticamāk bija dažādi paņēmieni, kā nosargāt savu kailo dzīvu. Kādam palīdzēja paša sīkstums, attapība, varbūt kaimiņa iedotais atbalsts, kāds, iespējams, paļāvās uz dieva tā kunga žēlastību, bet varbūt cerību viesa trīs dzīvības koka zariņi, kas tika nolauzti pēdējā brīdī no pagalmā augoša koka.

Taču dzīvība nebija vienīgais, ko vajadzēja, vai nu apzināti vai neapzināti, sargāt un glābt. Vide, kurā nonāca no dzimtās zemes aizsūtītie, bija sveša, dažkārt pat naidīga. Vajadzēja izstrādāt ne tikai fiziskās, bet arī garīgās izdzīvošanas stratēģiju. Vajadzēja nosargāt savu mentālo telpu. Nepieļaut, ka vērtības, kas ir patiesi katram svarīgas, izšķīstu šajā svešajā, grūtību pilnajā un intelektuāli tukšajā telpā. Pieļauju iespēju, ka daudzi šajā laikā “sirdi slēdza akmenī”, uzaudzēja biezāku ādu, apvilkās ar tādu kā čaulu. Un varbūt šajā situācijā tas arī bija pareizi. Visiem tuksneša augļiem ir biezāka čaula, kuras uzdevums ir nosargāt kodolu. Viss, kas ar cilvēku notiek – gan labais, gan sliktais, ļauj stiprināt cilvēka garīgo cietoksni, kurā ir viņa domu, sapņu arī ilūziju un mīlestības pasaule.

Izsūtīto pieredze, kuru glabā atmiņu stāsti, ir tā, kas arī mums, šodienas cilvēkiem, varētu palīdzēt, sastopoties ar ārējiem izaicinājumiem un problēmām. Tā varētu palīdzēt mums  saņemties un ļauties nezināmajam, jo kā gan citādi mēs spētu apjaust savu iespēju un sāpju robežas? Un tikai tās sasniedzot un pārsniedzot, mums, tāpat kā Dullajam Daukam, attīstīsies horizonta ne vis punkta domāšana”.

Pēc piemiņas brīža, alojieši devās uz Alojas pilsētas bibliotēku, kur norisinājās atmiņu pēcpusdiena. Bibliotēkā bija sapulcējušies 13 represētie, kuri jaunajai paaudzei stāstīja par 1949. gada šausminošajiem notikumiem.

Sagatavoja Staiceles lībiešu muzeja “Pivālind” vadītāja Indra Jaunzeme un Alojas novadpētniecības muzeja vadītāja Līga Moderniece

Eināra Bērziņa foto