Alojas Novads

Gandarīti par augstām ražām Tēraudiņi atzīmē jubileju

Alojas novadā lielākajam zemkopības uzņēmumam SIA Tēraudiņi nosvinēta 25 gadu jubileja. Ceturtdaļgadsimta pastāvēšanu ungurpilieši Alojas kultūras namā atzīmēja kopā ar ģimenēm, tuvākajiem sadarbības partneriem un draugiem. Kā vienmēr, īpaši sumināja pašu saimniecības dibinātāju Valdi Možvillo. Nodarbojoties tikai ar lauksaimniecisko ražošanu, ko nereti bremzējuši gan klimatiskie apstākļi, gan iepirkuma cenu lejupslīde un valstī pārdzīvotās ekonomiskās krīzes, viņam izdevies uzņēmumu noturēt un arī attīstīt. Patlaban kopā ar mežiem, Tēraudiņi apsaimnieko 1500 ha zemes, nodrošina ar darbu 25–30 vietējiem iedzīvotājiem un, audzējot tradicionālās lauksaimniecības kultūras, iegūst augstas ražas.

 V. Možvillo par pašvaldības pasākumu regulāru atbalstīšanu, par radītajām darbavietām un maksātajiem nodokļiem svētkos sumināja Alojas novada domes priekšsēdētājs Valdis Bārda. Kopā ar zemkopjiem bija un izturību, kā arī panākumus , viņiem attīstībā vēlēja kooperatīvās sabiedrības VAKS valdes priekšsēdētājs Indulis Jansons ar dzīvesbiedri Zintu, tāpat ilggadējie sadarbības partneri, ražas iepircēju pārstāvji u.c. Svētku gaisotnē atzīmēja arī šī gada ražas sezonas noslēgumu, kas lauksaimniecības produkcijas lielražotājam ir bijusi visnotaļ veiksmīga. Arī Tēraudiņi pateicās saviem krietnajiem darbiniekiem un strādniekiem, godināja 14 cilvēku, kuri uzņēmumā pavadījuši jau ilgus gadus.

  Apsveikumu runās izskanēja izturības vēlējumi, kā arī prieks par šajā sezonā novākto ražu. Ne viens vien alojieties pamanīja, ka lielsaimniecībasnoliktavas bija tik pārpildītas ar kartupeļiem, ka pietrūka vietas un kādu brīdi tos pat vajadzēja glabāt ārā. Arī pats īpašnieks Valdis Možvillo neslēpj, ka jubilejas gadu vainago tupeņu rekordraža. Visā vairāk nekā 100 ha kartupeļu platībā vidēji novākts vairāk nekā 40 t/ha, bet dažos tīrumos ar jauno Grimme kombainu norakts pat 60 t/ha. Ļoti labi vasarā izauga Vineta, bet šķirni Verdi, kurā ir daudz sausnas un laba – vairāk nekā 20% – ciete, piegādāja pārstrādei uz Aloja-Starkelsen. Tūdaļ gan ungurpilietis atceras arī to, ka daži lauciņi, kur bija iestādītas agrās pārtikas kartupeļu šķirnes, pavisam apslīka jau pavasarī. Kad tikai lija un lija, darbs apstājās un vagas mirka ūdenī. – Šis bija kartupeļu gads, valstī radusies pārtikas kartupeļu pārprodukcija. Jāgaida, līdz kādu daļu izvedīs uz ārzemēm. Mēs arī tos eksportējām uz Poliju, Bulgāriju un Rumāniju, kur mums ir savi iepircēji, – saka Valdis. Vēl labāk viņš justos, ja būtu pakāpusies iepirkuma cena, bet tā ir noslīdējusi. Jāaprobežojas ar pacietību un jāgaida, kad pamazām sāks pieaugt. Viņaprāt, jāpriecājas, ka tupeņus no Latvijas izved, nevis ieved. Dzirdēts, ka laba raža ir padevusies arī kaimiņiem igauņiem. Kā ar pārtikas kartupeļiem būs uz priekšu, vēl nevar zināt. Zemniekam rada bažas tas, ka visā Eiropas Savienībā (ES) un arī Latvijā integrētajai audzēšanai aizliedz lietot līdz šim atļautās ķimikālijas. Atļauto saraksts samazinās, bet aizstājēju tām nav. Nevar zināt, vai nākamajā pavasarī pirms stādīšanas vēl drīkstēs izmantot kartupeļu kodnes, kas bumbuļus aizsargā no drātstārpiem un maijvaboļu kāpuriem. Valdis domīgi groza galvu – bez tām būs ļoti grūti izaudzēt kvalitatīvus pārtikas kartupeļus. Tārpus neviens nespēj izķert, tāpat kā bez miglošanas lielās platībās nevar stādījumus aizsargāt no Kolorādo vabolēm.

Tuvākajās dienās Tēraudiņiem no Polijas atvedīs jauno šķirojamo iekārtu. Valdis pats bija aizbraucis uz rūpnīcu to izvēlēties, un tagad uzņēmuma direktors solījies pats atbraukt uz Ungurpili un būt klāt pie šķirotāja uzstādīšanas. Visticamāk, darbs noliktavā tad kļūs produktīvāks un arī kvalitāte uzlabosies.

 Arī par šogad izaudzētajiem graudiem lauksaimniekam nav iemesla skumt. Aprēķināts, ka tikai 100 t pietrūcis, lai būtu pārspēta 2015. gadā iegūtā lielā graudu kopraža – 6350 t. Tagad vairs neaudzē rapsi, taču pēc garāka pārtraukuma pavasarī atkal bija iesētas auzas. Tās deva labu ražu, vidēji 5,5 t/ha, arī ziemas kvieši ienācās gandrīz 6 t, bet rudzi klētssvarā vidēji bija 7 t/ha. Valdis uzsver, ka tas ir arī labas agronomes, viņa māsas Santas, tāpat par tehnikas parku atbildīgā brālēna Mareka un čaklo strādnieku nopelns. Protams, arī pašam ir uzkrāta vērā ņemama pieredze. Viņš neslēpj – reizēm gadās, ka abiem ar māsu ir pretēji viedokļi, kā labāk rīkoties, tomēr pie kopsaucēja nonāk. Tēraudiņi ir daudz eksperimentējuši gan ar augsnes apstrādi, gan citām labas ražas ieguves metodēm. Viņu prakse nepaslīd garām arī citiem novada graudu audzētājiem. Laika gaitā ne viens vien uzsvēris, ka apbrīno viņu pieredzi un no tās mācās.

Ar ES fondu atbalstu lielā mērā ir atjaunots Tēraudiņu tehnikas parks. Traktoros, piekabēs, kartupeļu kombainā, miglotājos un citā tehnikā ir investēti ļoti lieli līdzekļi arī no pašu peļņas. Ar jauno strādniekiem ir lielāks darbu uzrāviens un drošības sajūta, ka ātrāk izdosies apsēties, nokult, norakt, pirms nebūs sācies lietus vai sausums. Diemžēl ne viss vienmēr izdodas tā, kā ir plānots. Šajā piecgadē neizdevās īstenot kopprojektu ar Valda sievai Svetlanai piederošo uzņēmumu Ungurpils grauds. Abi dzīvesbiedri bija paredzējuši vecās kolhozu laikā celtās kaltes rekonstrukciju, modernizāciju un jaunu graudu uzglabāšanas torņu iegādi un būvniecību. – Vienā gadā bija sausums, otrā viss noslīka. Apgrozījums samazinājās, bilances nebija optimistiskas, tāpēc bankas atteica mums kredītu, lai gan projekts bija izturējis konkurenci un atbalstīts. Kā VAKS biedriem mums kooperatīvā ir savas priekšrocības, tomēr vispirms no zemniekiem ņem pretī mitros graudus. Valmierā kaltēm līnijas un torņi vienmēr ir noslogoti, bet mēs paši varam uzglabāt tikai ceturto daļu no savas ražas. Pārējo beram noliktavā, uz laukumiem vai citur, ja nav iespēju aizvest uz ostu eksportam. Tas ir apgrūtinoši un kavē novākšanas tempu, tāpēc ļoti vajadzīgs šis projekts, ko pašlaik atjaunojam iesniegšanai Lauku atbalsta dienestā, –  viņš apņēmīgi skaidro. Patlaban zemniekam atkal sācies vāveres riteņa skrējiens. Līdz 4. decembrim jāpagūst iesniegt šo pēdējo esošā finansējuma perioda modernizācijas projektu. Ar savu gana lielo ES struktūrfondu projektu īstenotāja pieredzi zemnieks zina, ka dokumentiem jābūt perfekti sakārtotiem.Tas arī būs nākamās piecgades lielākais darbs. Valdis spriež, ka konkurence uz brīvo lauksaimniecības zemi nav mazinājusies un kļūst saspringti noturēties pie savām nomas platībām. Viņš vēlreiz pateicas savai komandai, nomas zemju īpašniekiem un sadarbības partneriem: SIA Kerio, Legro33, Aloja-Starkelsen, Marko K un daudziem citiem, ka viņi tur doto vārdu, ir godīgi un saprotoši. Ne mazāk svarīgs ir atbalsts, ko vīram un reizē arī biznesa partnerim sniegusi Svetlana.

Ieprasos, kas pēdējā piecgadē abu dzīvē mainījies. Valdis apdomājas un teic, ka putnēni izlido no ģimenes ligzdas. Dēls Sandris pēc mācībām sācis strādāt saimniecībā, tāpat arī audžudēls Andis. Jau sen savā dzīvē devusies viņa māsa Inga. Svetlanas un Valda meita Keita arī jau mācās Alojas Ausekļa vidusskolas 12. klasē. Par vecvecākiem Svetlana un Valdis vēl nav kļuvuši, lai gan neslēpj, ka viņiem to gribētos.

Teksts:

Gunita OZOLIŅA  (lairaksts Auseklis)

Foto:
Raivo SARELAINENS