Alojas Novads

Saruna ar Alojas novada domes izpilddirektoru Māri Beļaunieku

Limbažnieks Māris Beļaunieks nu jau gadu Alojas novada domē veic izpilddirektora pienākumus. Viņa iepriekšējā darba pieredze ir bijusi cieši saistīta ar darbu valsts iestādē. Pirms tam strādājis Limbažu pašvaldībā gan Limbažu pilsētas pārvaldes vadītāja amatā, gan kā pašvaldības priekšsēdētājs. Bet šī gada februārī apritējis viens gads kopš M. Beļaunieks uzsācis darbu Alojas novada domē.

Kādas ir būtiskākās atšķirības, strādājot nedaudz mazākā pašvaldībā? 

Patiesībā būtisku atšķirību gandrīz nav. Atšķirīgs ir darbinieku skaits, pārraudzībā esošo iestāžu daudzums un pieejamie finanšu resursi. Mazākā pašvaldībā it kā būtu vieglāk un pārskatāmāk, vienlaicīgi lielākā pašvaldībā ir vairāk darbinieku, kuri specializējušies konkrētu pašvaldības funkciju vai uzdevumu veikšanai. Tiesiskais regulējums ir viens un tas pats, tas nozīmē, ka funkcijas visām pašvaldībām neatkarīgi no lieluma ir vienādas.

Atklājiet galveno motivāciju, kādēļ pieteicāties šim amatam un devāties darba meklējumos tieši pie mums?

Pastāv uzskats, ka cilvēkam savas darba dzīves laikā periodiski jāmaina darba vieta, lai neiestātos rutīna, lai būtu jauni izaicinājumi. Arī man līdz šim tā ir bijis. Kopš 2009. gada esmu cieši saistīts ar darbu pašvaldībā. Tāpēc, manuprāt, bija likumsakarīgi, ka pirms gada pieteicos izsludinātajam konkursam uz izpilddirektora amata vietu.

Kādas ir Jūsu stiprās puses, kas līdz šim palīdzējis, esot izpilddirektora amatā?

Domāju, ka tā ir izglītība un darba pieredze. Pēc izglītības esmu sporta pedagogs. Augstskolā apguvu arī tādus priekšmetus kā pedagoģija un psiholoģija, iestāžu vadība un pārvalde, vienkāršo sporta būvju celtniecība. Iegūtās zināšanas noder arī pašvaldības darbā. Esmu mērķtiecīgs un uz rezultātu orientēts cilvēks. Ļoti augstu sevī un darbiniekos vērtēju precizitāti un atbildību par uzticētajiem pienākumiem. Esot vadošos amatos SIA Olimpiskais centrs ,,Limbaži”, ieguvu neatsveramu pieredzi, tajā skaitā, ka nauda ,,kokos neaug” un tā jāprot ieguldīt tur, kur tā nes vislielāko atdevi.

23. janvāra domes sēdē tika apstiprināts 2020. gada pašvaldības budžets. Kā vērtējat budžeta prioritātes?

Pilnīgi nepārprotami tā ir izglītība… Vairāk kā 400 000 EUR tiks ieguldīti Alojas Ausekļa vidusskolas remontdarbiem. Domāju, visi piekritīs, ka gandrīz desmitā daļa no kopējā gada budžeta ir ļoti liels ieguldījums. Ir pilnīgi nepieņemami, ka, īstenojot šo tik nozīmīgo projektu, nebija iespējas aizņemties Valsts Kasē visu nepieciešamo summu, jo pieminētie 400 000 EUR būtu bijuši nepieciešami daudzām citām vajadzībām. Otra prioritāte ir sociālā joma. Ir saglabātas brīvpusdienas visiem skolēniem, līdzmaksājumi Alojas novada senioriem par uzturēšanos pansionātos, kā arī citi dažāda veida pabalsti. Bez tam budžetā ieplānots līdzfinansējums dažādu Eiropas Savienības finansētu projektu īstenošanai.

Kāds ir Jūsu viedoklis par novada attīstības virzieniem? Kam, Jūsuprāt, tiek pievērsta lielāka uzmanība?

Kā jau iepriekš uzsvēru, ka noteikti tā ir izglītība, uzņēmējdarbības veicināšana, infrastruktūras uzlabošana un novadā saražotās produkcijas atpazīstamības veicināšana. Lielisku darbu pašlaik veic uzņēmējdarbības padome sadarbībā ar izglītības iestādēm, iepazīstinot novada jauniešus ar saviem uzņēmumiem un karjeras iespējām tajos. Ļoti nozīmīgs un finansiāli ietilpīgs projekts tiks realizēts Vīķos, tā saucamais deinstitucionalizācijas projekts. Runājot par infrastruktūras attīstību, noteikti vēlos uzsvērt, ka šogad notiks darbi ne tikai pie ceļu stāvokļa uzlabošanas, bet arī citas nozīmīgas aktivitātes. Jau šobrīd ļoti vērienīgus darbus, kas saistīti ar modernizētas siltumapgādes sistēmas ieviešanu un uzlabošanu Alojas pilsētā, ir uzsācis SIA “Alojas novada saimnieksserviss”. Šķiet, šie arī ir būtiskākie šī gada attīstības virzieni.

Pa šo gadu Jūs noteikti esat iepazinies ar situāciju novadā. Kā Jūs to raksturotu?

Domāju, ka visprecīzāk to varētu raksturot, sakot, ka tā ir raiba kā dzeņa vēders. Ir uzņēmumi un saimniecības, par kurām ir milzīgs gandarījums, bet tādu gribētos vairāk. Ir taču pilnīgi nepārprotami, ka labi apmaksātu darba vietu trūkums ir viens no iemesliem, kāpēc jaunieši dodas prom. Blakus izcili sakoptiem īpašumiem atrodas grausti vai pamestas ēkas. Vienlaicīgi ar ļoti uzņēmīgiem un darbīgiem novada ļaudīm, kuri paļaujas tikai uz saviem un ģimenes spēkiem, ir arī tādas personas, kuras jau otrajā paaudzē  prot tikai prasīt, sakot – man pienākas. Man ir radies iespaids, ka novada ļaudis kaut kādu iemeslu dēļ ir sašķelti… Tas nav labi, jo traucē ātrāku un sekmīgāku novada attīstību.

Vai darbā ir bijuši, kādi sarežģīti jautājumi, kurus nevar atrisināt vai ir bijis grūti atrisināt?

Tāpat kā Rīga nekad nebūs gatava, tā arī Alojas novadā viss nekad nebūs ideāli, bet tas nenozīmē, ka uz to nevajag tiekties. Ir grūti risināt jautājumus, kuriem nepieciešami ievērojami finanšu līdzekļi, bet tie nav pieejami. Uzskatāmākais piemērs ir dzīvojamais fonds. Tāpat bezspēcīgi esam dabas apstākļu priekšā… Es apbrīnoju tos ļaudis, kuriem šajā ziemā ikdienā nākas pārvietoties pa pārmitrinātiem grants ceļiem.

Kā Jūs vērtējat savu darbu šī gada laikā? Kas ir izdevies labāk, kas sliktāk – ko gribētu mainīt?

Vispār jau pašam sevi objektīvi ir grūti vērtēt, vēl jo vairāk, ja darba rezultāts ir atkarīgs ne tikai no tevis paša. Sporta komandās valda uzskats, ka uzvar spēlētāji, bet zaudē treneris. Ja šo attiecina uz pašvaldību, tad visi labo darbu lauri pienākas darbiniekiem, bet par nepaveikto atbildība jāuzņemas man. Ja jānosauc konkrēti gadījumi, tad pieminēšu divus. Ir zināms gandarījums, ka, slēdzot bērnunamu ,,Zīles”, ar iestādes darbiniekiem šķīrāmies cieņpilni un ar savstarpēju izpratni. Žēl, ka šo savstarpējo sapratni neizdevās panākt ar Puikules bērnudārza vecākiem.

Noslēgumā, kāds ir Jūsu viedoklis par novada reformu?

Nekas jau šai pasaulē nav tikai balts vai melns. Tā ir ļoti pretrunīga… Neesmu šīs reformas piekritējs tai pašreiz piedāvātajā formā un veidā. Uzskatu, ka vispirms bija jāveido otrā līmeņa pašvaldības, jo izglītības, ceļu infrastruktūras jautājumi, būvvaldes un veselības aprūpes jautājumi ir risināmi plašākā teritorijā nekā tikai vienas pašvaldības līmenī. Vienlaicīgi apzinos, ka turpināties kā līdz šim arī nevar, lielākām pašvaldībām ir plašākas iespējas. Tāpat ir nepārprotami, ka, veidojot lielākus novadus, rodas dažāda veida riski un draudi. Domāju, ka ļoti daudz kas būs atkarīgs no tā, cik atbildīgi pret nākamām pašvaldību vēlēšanām izturēsies iedzīvotāji un kādus deputātus ievēlēsim, jo viņiem būs jāspēj vienot kopīgiem mērķiem.

Sagatavoja: Regīna Grosa