Alojas Novads

Haralds Siktārs: enerģijas un pozitīvisma magnēts

Latviešu tautas dejas, sports, daba un medības – šie vārdi vislabāk spēj raksturot alojieti Haraldu Siktāru. Jau pavisam drīz Haralds absolvēs Alojas Ausekļa vidusskolas 12. klasi un, lai gan vēl nav izlēmis, kurā no sev tīkamajiem virzieniem studēt, tomēr, runājot par nākotnes plāniem, ir gana apņēmīgs un gatavs jauniem izaicinājumiem.

Haralds ir aktīvs un aizrautīgs jaunietis, šobrīd viņš strādā celtniecībā un trenējas, spēlējot basketbolu. Runājot par tautas dejām, pats stāsta: “Dejošana aizsākās jau kopš bērnudārza vecuma. Var teikt, ka dejoju jau 12 gadus. Šobrīd gan dejošana nav tik aktīva kā agrāk, tāpat arī mūsu kolektīvs “izjuka”, tādēļ tagad dejoju kolektīvā Sānsolis.” Šķiet, Haralds ir radošs un apveltīts ar lielu mērķtiecību un vēlmi iesaistīties: “Man ļoti patīk darboties ar koku, veidojot dažādus mākslinieciskus priekšmetus un praktiskas lietas, piemēram, āmuru ielikt skaistā koka kātā. Koks ir kā vēl viena mana sirdslieta, tas ir arī tas, ko dara mans tētis. Esmu daudz no viņa mācījies. Domāju, ka viņš ir ļoti labs piemērs gan man, gan maniem brāļiem!”

Paralēli visiem hobijiem un citām nodarbēm, jaunietis spēj rast laiku arī dažādiem radošiem projektiem. Pērnā gada vasarā viņu varēja redzēt Helmuta Bondara īsfilmā Alter Ego, kur viņš iejutās radoša un neizlēmīga rakstnieka tēlā. “Mēs ar Helmutu esam brālēni, tādēļ šķiet tikai pašsaprotami, ka palīdzu viņam, veidot filmas un citus video materiālus. Tā es gūstu pieredzi šajā jomā. Mēs diezgan ilgi jau strādājam kopā – viņš kā ideju ģenerators, scenārija veidotājs un filmēšanas operators, es – iegūstu pieredzi un baudu filmēšanas procesu. Bez šaubām procesā mums bieži vien rodas dažādas diskusijas, taču tās ir tikai pozitīvas. Arī šobrīd, regulāri iesaistoties filmēšanā, domāju par to, ka iespējams pēc 12. klases vajadzētu izvēlēties aktiermākslu, jo jūtu, ka šis ir priekš manis. Tas gan ir tikai viens no virzieniem, kas mani saista. Jo tomēr, esot aktierim, ir nedaudz vieglāk iegūt popularitāti, kas var noderēt un palīdzēt, piemēram, uzsākot biznesu. Bet no otras puses – aktierim ir daudz grūtāk “izsisties” Latvijā, nekā esot uzņēmējam. Tas ir sarežģīti.”

Pavasara sākumā, laikā, kad Eiropā un Latvijā vēl nebija koronavīrusa Covid-19 uzliesmojama, Haralds piecu cilvēku kompānijā devās uz Rumāniju. “Esot tur, nekas neliecināja par to, ka tuvojas pandēmija. Protams, Rumānija ir liela valsts, tur bija saslimušie, bet otrā valsts galā, kas neskāra mūs un mūsu atrašanās vietu. Tur mēs pavadījām teju divas nedēļas, atpakaļ ceļā lidojām caur Austriju, kur viss bija mierīgi. Bukarestes lidostā mums bija nedaudz ilgāk jāpagaida, bet tāpat nekas neliecināja par to, ka dzīve varētu pilnībā apstāties. Viss ritēja pilnā sparā. Mēs veiksmīgi atgriezāmies mājās, arī man viss bija kārtībā – nebija slimības simptomu un tajā brīdī arī nebija obligāti jāievēro karantīna, tādēļ atgriezos skolā. Protams, atsākot mācības, es saņēmu un sajutu sava veida negācijas par to, ka esmu nesen atgriezies no ārzemēm. Citi negribēja ar mani sveicināties vai pat nāk klāt.” Tagad, atskatoties un domājot par to situāciju, jaunietis saprot citu bažas: “Es varēju būt potenciālais Covid pārnēsātājs, bet tajā momentā – bija brīva atmosfēra, satikos ar cilvēkiem, gāju uz skolu un man viss bija labi.”

Šāda veida pieredzi, esot ārpus Latvijas Covid-19 laikā, ieguva ne vien pats Haralds, bet arī viņa ģimene, ar ko nedaudz dalījās jaunietis: “Neilgi pēc manas atgriešanās, mana mamma un tētis devās uz Taizemi. Pirmo nedēļu viss bija kārtībā un tad vienā brīdī parādījās šis uzliesmojums un ārkārtējā situācija, kad viss bija slēgts un radās sajūta, ka esi iesprūdis, un viss… Viņiem tur bija patīkami laikapstākļi un viss tika organizēts kvalitatīvā un augstā līmenī. Saprotams, viņiem nedaudz izjuka atpūta un bija stress par to, ka īsti nav iespējas tikt mājās. Viņi domāja visādus variantus – starplidojumi, braucieni ar prāmi, gribēja pat iegādāties auto, lai tiktu uz prāmja. Beigu beigās viņiem izdevās iegādāties biļetes uz Vāciju. Bet pēc tam – netiek nekur. Jebkāda veida satiksme bija slēgta. Beigu beigās maniem vecākiem izdevās tikt reisā, kas lidoja uz Tallinu. Tālāk, izmantojot maksas transportu, viņus aizveda līdz Latvijas robežai, kur savukārt tā bija jāšķērso ar kājām. Pie robežas viņus jau sagaidīja auto, ko bijām tur atstājuši. Pēc tam viņi ievēroja divu nedēļu pašizolācijā. Es viņiem pievedu dažādus produktus. Pa vidu tam visam bija mammas dzimšanas diena. Mēs visi, kas viņu sveica, ienācām pagalmā, tur arī atstājām ziedus, ar papīra lidmašīnām sūtījām apsveikumus un laba vēlējumus, iemetot tos pa logu. Mēs visu ievērojām un darījām tā, kā tas bija jādara!”

Lai gan jaunietis jau šogad kļūs par 12. klases absolventu, tomēr vēl īsti nav izlēmis, ko vēlas studēt: “Pagaidām mans pamatvirziens ir inženierija, ko plānoju studēt Rīgas Tehniskajā universitātē.” Runājot par nākotnes plāniem, puisis jau šobrīd apzinās, ka viņa dzīvesvieta nebūs Rīga, stāstot to, ka pēc augstskolas absolvēšanas gribētu atgriezties Alojā vai tās apkaimē.

Noslēgumā, jautājot par to, kā viņš redz Aloju un Alojas novadu, viņš iesmej: “Esmu diezgan nepiemērots šim jautājumam, jo man vienmēr viss ir labi un viss apmierina! Vienīgais, kas mani nedaudz skumdina – mūsu deju kolektīvs, kas vairs nav. Tomēr novadā es zinu jauniešus, kuriem viss vienmēr ir slikti, bet man tā nav. Es daru to, ko es gribu un to, kas man patīk, arī pārējie ir gandarīti ar to. Man ļoti patīk strādāt, šeit ir iespējams darboties, ja vien pašam ir vēlme. Manuprāt, jauniešiem vispār ir diezgan daudz iespēju – ir dienas centrs, laukumi, kur pulcēties. Piemēram, mēs ar draugiem laukumā spēlējam basketbolu, pavadām tur ļoti daudz laika. Šķiet, ka tā ir tāda kā sadraudzības vieta. Parasti otrdienu un ceturtdienu vakaros mēs tiekamies hallē, kur bez trenera spēlējam basketbolu, tas ir ļoti interesanti. Tas nav slēgts pasākums, ja ir vēlme, tad mēs labprāt uzņemtu citus basketbola mīļus!”

Sagatavoja: Regīna Grosa

Foto: H. Siktāra personīgais arhīvs