Alojas Novads

Alojas novada dzīvnieku patversmi apciemo skolēni no Limbažiem

Pagājušajā nedēļā, nodibinājuma “Limbažu fonds” projekta „Brīvprātīgais darbs – tavs veiksmes pakāpiens” ietvaros, Alojas novada dzīvnieku patversmē viesojās Limbažu 3.vidusskolas audzēkņi.

 

16.aprīlī otrklasnieki un 6.b klases skolēni devās ekskursijā uz Alojas novadu. Tās laikā tika iepazīts uzņēmuma SIA „Aloja – Starkelsen” darbs, no skatu torņa bērni mēģināja saskatīt Ungurpils ezera peldošo salu, taču daudziem gaidītākais bija tieši dzīvnieku patversmes apmeklējums. Vairāk nekā 40 ciemiņus sagaidīja biedrības „Dzīvnieku atbalsts” pārstāves, māsas Linda un Līga Neļķes. Bērni un viņu skolotājas nebija ieradušies tukšām rokām, tāpēc vispirms visi kopīgi parūpējās par sagādātajām dāvanām. Pēc tam bija iespēja iepazīties ar katru no patversmes iemītniekiem tuvāk – aplūkojot tos voljeros, dažus no tiem samīļojot un spēlējoties pastaigu laukumā, skatoties īsfilmas un šķirstot fotoalbumus.

 

Klašu audzinātājas atzina, ka šādai patversmei nekā nav žēl ziedot, jo dzīvniekus tajā neuztur tikai 14 dienas, bet gan līdz mirklim, kad katrs no tiem atrod mājas. Tikšanās noslēgumā viņas izteica cerību, ka bērni, kuri nodarbojas ar labdarību, nekad nebūs tie, kuri sunīti var atstāt, piesietu pie koka un pret dzīvniekiem izturēties kā pret lietām.

 

Nākamajā dienā patversmi apciemoja 12.klases skolēni, kuri ciemakukulī arī sagādāja ne mazums barības un citas suņiem noderīgas lietas. Viņus sagaidīja veterinārārste un biedrības „Dzīvnieku atbalsts” aktīviste Inga Mauriņa-Kaļva. Jaunieši patversmē pavadīja vairākas stundas, vedot suņu garās pastaigās, bet vēlāk skolēnus pat līdz asarām aizkustināja veterinārārstes stāsti par patversmē nonākušo dzīvnieku likteņiem.

 

Biedrība „Dzīvnieku atbalsts” saka vissirsnīgāko paldies Limbažu 3.vidusskolas pārstāvjiem par apmeklējumu. – Nu ilgi nebūs jāuztraucas par to, ka suņiem kaut kas varētu pietrūkt, jo saziedots viss nepieciešamais, – secina I.Mauriņa-Kaļva, atzinīgi vērtējot skolēnu patieso ieinteresētību un labestību.

 

Zanes Šlendakas

teksts un foto