Alojas Novads

Andrejs Hansons: Ir jāpiemīt patriotismam pret savu uzņēmumu

Andrejs Hansons

Andrejs Hansons pie labirinta savas mājas pagalmā, Ungurpilī.

Andrejs Hansons ir vienmēr smaidīgs, laipns un galants kungs, kas ir ne tikai Alojas novada un Ungurpils, bet arī sevis izveidotā uzņēmuma SIA “Aloja – Starkelsen” patriots.   Ar A.Hansonu, kas sevi dēvē par aktīvu pensionāru, tiekamies vējainā dienā, skaistā Ungurpils dzirnavezera krastā. Šī intervija reizē ir arī A.Hansona kunga veiksmes stāsts, ja pēc 40 gadiem viņš joprojām ir lepns un gandarīts būt Ungurpilī, līdzās SIA ”Aloja – Starkelsen”.

 

Pēc izglītības A.Hansons ir inženieris – tehnologs pārtikas nozarē. Alojas novadā viņš nenokļuva pēc mūsdienās sastopama scenārija, bet laikā, kad bija tā saucamā sadale. Pēc Latvijas Lauksaimniecības Universitātes absolvēšanas bija nozīmējums uz Alojas novadu, kad šeit sāka būvēt uzņēmumu, kas piederēja valstij. Tuvākais asfalts bija Limbažos un uz Valmieras pusi no Matīšiem. Esot bijis arī dzelzceļš un vilciens, ar kuru nokļūt Rīgā. Vide bija laucinieciska tiešā nozīmē – ticis ražots spirts no dažādām izejvielām, kas vairs jau neesot bijušas vietējās.  A.Hansonam tolaik bija jābūvē cietes rūpnīca. Kaut pēc diploma speciālists pavisam citā nozarē, viņam bija jābūt arī būvinženierim, jāveic būvuzraudzība un jāseko līdzi, kā tiek realizēts projekts. Tas devis milzīgu tehnisko un izdzīvošanas pieredzi. Bijis jāstrādā ar rūdītiem vīriem no Celtniecības organizācijas, kas dažreiz likuši darīt arī tā, kā nevajag. Tomēr aptuveni divu gadu laikā viņš esot uztrenējies, sācis turēties viņiem pretī un nav ļāvis vairs sev bradāt pa galvu. Laika gaitā mainījušās daudz un dažādas uzņēmuma struktūras, esot bijusi apvienība, tad strādāts zem “Latvijas balzāma” un  pārejas periodā izveidots kooperatīvs, vēlāk bijusi iespēja komunicēt ar ārzemju partneriem, taču pēc tam izveidojās kopuzņēmums ar Zviedriju. A.Hansons ir gandarīts, ka agrāk nav pieņēmis darba piedāvājumus citos uzņēmumos, bet palicis Ungurpilī, jo daudzi no tiem patlaban jau likvidējušies.

 

Lūdzot salīdzināt uzņēmējdarbības vidi, kāda tā bija toreiz un kāda tagad, A.Hansons atbild: – Rakstnieks E.Hānbergs par pārejas periodu raksta grāmatu, kuras tapšanā esmu piedalījies arī es. Ierunāju diktofonā daudz informācijas, patlaban lasu manuskriptu. Tā būs laba grāmata par Latviju kopumā un dažādām situācijām. Kas tā par vidi bija toreiz? Cilvēki bija pieraduši pie regulējuma sistēmas, kad neeksistē vārdi “pārdot” un “pirkt”, nav terminoloģija mārketingam un menedžmentam. Strādāja pēc teiciena “ņuhs, čujs, poņa” principa. Vienam tas izdevās labāk, citam sliktāk, vide bija apjaušama. Man palīdzēja tas, ka uzņēmumam bija saistība ar zviedriem, kas saprata, ka mūs te ir jāmāca. Mēs braucām pie viņiem, viņi brauca pie mums, stāstīja un rādīja par visām iepriekšminētajām lietām, arī par budžetu, naudas plūsmu. Tagad paši to saprotam, bet agrāk tas tā nebija. Angļu valodu uzņēmējs pamatā apguvis pašmācības ceļā, izejot intensīvos kursos vienu mēnesi. Labs pamats bijušas arī vidusskolā iegūtās zināšanas. Nav bijis viegli, ņemot vērā, ka jāveido uzņēmums un jāpielieto uzņēmējdarbības specifiskā terminoloģija.

 

A.Hansonam bieži vaicāts par krīzēm, jo divām nopietnām krīzēm viņš ticis pāri. Pēdējā bijusi smagāka, lai gan arī pirmā nav bijusi viegla, jo nav bijis tirgus produkta realizēšanai – ciete ir, bet to nav, kur likt. Pircēju nav, bet par kartupeļiem jāmaksā. Pie pēdējās krīzes pārāk daudz cilvēku sadomājušies, ka dzīve ir leiputrijā – bankas naudu dod bez procentiem, var vienkārši paņemt un izmantot līzingu, arī dzīvokļus iegādāties. – Kad citi jautā, kā Tu izkūlies no krīzes, ko tu darīji? Es vienmēr teikšu: “Es darīju pirms krīzes, krīzes nojausmas laikā un pat tad, kad sākās krīze – atdevu parādus, kredītus, neņēmu naudu. Sašaurinājās tirgi, bet naudas problēmas uzņēmumam nebija”, – skaidro sarunbiedrs. 

 

Jautājot, kas ar tagadējo pieredzi būtu A.Hansonam izaicinājums, kungs atbild: – Tas ir brīnišķīgs jautājums. Domāju, ka uzņēmējdarbībā man vairs nebūtu tādu īpašu izaicinājumu. Kā iztrūkumu sevī esmu jutis, ka varētu darboties kultūras un mākslas virzienos. Tie projekti, kas šajās jomās ir realizēti un turpinās, rada milzīgu gandarījumu. Kāda izdota grāmata, uzņemta filma, “Kartupeļu opera” inicēta un piedzīvojusi uzvedumu..Sabiedriskas aktivitātes, ko var sākt un beigt ar prieku.

 

Runājot par priekšrocībām, strādājot Alojas novadā, A.Hansons teic: – Alojas novads ir nepelnīti nopelts. Vai es būtu tiešām traks, ka es 40 gadus sliktā vietā varētu nodzīvot dzīvi? Es neesmu traks – Alojas novads ir tiešām labs! Man patiess prieks, ka šeit domes jaunā vadība ir piesaistījusi daudz jaunu cilvēku, kuriem ir zināšanas un kuri nesmādē mana gada gājuma pieredzi. Tā ir interesanta priekšrocība, un jauno darbinieku esība parāda, ka te ir iespējas, te var darboties un darīt.

 

Turpinot aprakstīt novadu un uzņēmējdarbības vidi, viņš saka: – Te ir savs zaļums, kas ir visā Latvijā, un vajag turēties pie zaļās ass koncepcijas, būtības. Tā būtu liela priekšrocība, vajag to veicināt un attīstīt, tas jau nes SIA ”Aloja – Starkelsen” labus rezultātus un panākumus. Šis koncepts attīstās pasaulē un pēc šādiem produktiem ir liels pieprasījums. Tūlīt Ķīnas eksperti izdos uzņēmuma kartupeļu audzēšanas un ražošanas sertifikātu. ASV un Eiropa jau to ir izdarījusi.

 

– SIA “Aloja – Starkelsen” darbinieku komanda 90% ir manis veidota un, pieņemot viņus darbā, daudziem nebija pieredzes, jo viņi bija tikko beiguši studijas. Tagad ir pienācis laiks, kad viņi rāda, ko spēj. Labam darbiniekam jāpiemīt patriotismam, ne tikai valstiskam, bet arī pret uzņēmumu. Ja tas tā ir, daudz lietu risinās, jo darbinieks nevis tikai virza problēmu tālāk, bet arī pats to risina, – teic A.Hansons.

 

Ar tagadējo pieredzi viņš iesaka topošajam uzņēmējiem apjaust, kā viss notiek uzņēmumos – tā teikt, sajust garšu, tur pastrādāt vismaz pāris gadus. No skolas uzreiz būtu grūti sākt uzņēmējdarbību, vajadzīga praktizēšanās un pieredze. Svarīgs ir businesa princips, vajag atrast nišas. Jābrauc uz izstādēm un jāskatās, kas notiek apkārt, jāņem bukleti un jālasa. – Latviešu mentalitāte ir būt kautrīgam, bet jāiemācās būt komunikablam, veidot kontaktus. Vajadzīga liela neatlaidība, – skaidro pieredzējušais uzņēmējs. 

 

Patlaban Alojas novadā ir aktuāla projekta “Uzņēmējdarbības atbalsta centra –bibliotēkas “Sala”” īstenošana. A.Hansons saka: – Mana māja atrodas blakus tai vietai, kur būvēs šo atbalsta centru – bibliotēku. Tas ir kas nebijis Ungurpiliešiem un iespējams, ka daudzi to dziļāko būtību neizprot, primitizē ideju. Iespējams par maz ir bijis skaidrojuma. Es redzu, ja šeit būs iebraucēji uz konferencēm un semināriem, viņiem vajadzēs paēst, pārgulēt, būs nepieciešamas izklaides. Katram ir jādomā savlaicīgi, ko es varētu no šīs ēkas iegūt vairāk, nekā tikai bibliotēkas un uzņēmējdarbības atbalsta centra? Ko es varu darīt? Iespējams es varu nopelnīt.. Un tad, ja šādi maina domāšanu, “Salu” Ungurpiliešiem vajadzētu gaidīt ar prieku, nevis šaubām!

 

Paldies Andrejam Hansonam par atsaucību un interesanto sarunu!

 

Baiba Birzgale,

Alojas novada domes komercdarbības speciāliste

Foto: B. Birzgale