Tuvojoties Vilzēnu tautas namam mēs sadzirdam skaistas Ziemassvētku dziesmas. Tās aicina doties pie egles, kura gaida bērnus, lai tiktu izgreznota svētku rotā. Bet kas tad tas?
Ak tu brīnums, brīnums tīrs!
Sētā soļo sniega vīrs!
Acīs tam ir melnas ogles,
Laikam tādēļ nav tik spožas.
Deguns oranžs burkāns likts,
Neteikšu, ka ļoti slikts.
Soļo kājas cilādams,
Rokas sānis vēzēdams.
Šurp steidzas trīs sniegavīri! Bērnu acīs iemirdzas prieks un gaidītais brīnums var sākties. Atsteidzas rūķis ar sarūpētiem čiekuriem un piparkūkām, kuras jāiekar eglītes zaros. Bērni ir naski palīgi un tikpat aizrautīgi darbojas arī ikviens pieaugušais. Kad groziņš ar rotājumiem iztukšots, var sākties jautras rotaļas un dejas. Neviltots ir bērnu prieks, kad roku var iedot brašajam sniegavīram vai smaidīgajam rūķim. Rūķis neaizmirst visus ciemiņus pacienāt ar gardajām piparkūkām un aicina eglīti apciemot katru dienu. Tikai plānā sniega kārtiņā iemīdītās pēdiņas apliecina – arī šeit bija kāds mirklis no Ziemassvētku gaidīšanas brīnuma.
Dodoties pa pēdiņu ceļu, nonākam pie bērnudārza. Jau vairākas nedēļas logu rūtīs draiskojas peles, gaidot gada miju. Tās aicina: “Ienāc, paskaties!” Jā, ienāc! Koridora gaitenī izveidota peļu rotaļlietu izstāde. Te satikušās mazas, lielas, smaidīgas, gulošas, draiskas, slinkas un draudzīgas peles. Katra pelīte ir mīļmantiņa kādam bērnudārza audzēknim, mazs brīnumiņš viņa pasaulei.
Ziemassvētku gaidīšanas laiks ir brīnumu laiks. Brīnumi notiek tur, kur viņiem tic, un, jo vairāk tic, jo biežāk tie notiek.
Paldies visiem, kuri ir kopā ar mums brīnumus radot un brīnumiem ticot!
Pirmsskolas izglītības skolotāja A. Sloka
