Alojas Novads

Alojas novada remigranti pārgājienā pa zaļo dzelzceļu iedvesmojas uzņēmējdarbības uzsākšanai savā novadā

Laika ziņu prognozētāji  8. augusta sestdienu solīja gana siltu un saulainu. Tieši tik ideāla tā arī bija – piemērota pārgājienam, nesteidzīgai atpūtai un jaunu zināšanu uzkrāšanai brīvā dabā. 8.augusta rītā pie bijušās Alojas dzelzceļa stacijas pulcējās bariņš pārgājiena dalībnieku – Alojas novada remigranti un viņu ģimenes locekļi. Šī bija viņu otrā  tikšanās reize, kas notiek projektā “Remigrācijas sekmēšanas pakalpojumi pašvaldībās”.  

Pārgājiena maršruts pa bijušo dzelzceļa līniju bija ieplānots Puikules virzienā, tāpēc pirms došanās ceļā vēlējāmies nedaudz izzināt Alojas dzelzceļa stacijas vēsturi. Tās svarīgākos un zīmīgākos notikumus mums pastāstīja Alojas novadpētniecības centra vadītāja Līga Moderniece. Papildu stāstījumam klātesošie varēja aplūkot senās dzelzceļa stacijas fotogrāfijas, kas izvietotas uz lielām planšetēm, veidojot stilizētu vilciena sastāvu. Kad Alojas dzelzceļa stacijas stāsts bija izzināts, dalībniekus jautrā aktivitātē iesaistīja Dabas izglītības centra “Ziemeļvidzeme” speciāliste Inta Soma. Nedaudz iepazinušies jautrā noskaņojumā devāmies ceļā. Ik pa brīdim piestājām, lai ieklausītos interesantajos Intas stāstos par dabu, spēlējām spēles, mācījāmies atpazīt dažādus Latvijas augus, kokus un krūmus, mērījām zemes temperatūru, tāpat pētījām zaļā dzelzceļa zemes blīvumu. Lielu interesi klātesošajos izraisīja dabas speciālistes līdz paņemtās fotogrāfijas, kurās redzams spēres dzīves ceļa sākums.

Pēc vairāku kilometru gājiena esam nedaudz piekusuši, jo saule pamatīgi karsē vietās, kur dzelzceļa malas krūmu puduri nepiesedz. Drīz pa glītu tiltiņu šķērsojam Joglas upīti, kas ir Salacas upes kreisā krasta pieteka. Turpat pārsimts metru aiz upītes nogriežamies no dzelzceļa pa kreisi, jo esam sasnieguši z/s “Krogdambji” sētu, kas ir mūsu galamērķis. Glīti koptajā pagalmā ceļotājus sagaida sētas saimnieki Zita un Artūrs Vīksnas. Jūtamies gaidīti – sētas vidū pamatīgā katlā kūp mednieku gaumē uz ugunskura tapusī zupa, saules staros vizuļo balti klāts galds ar saimniecībā ražoto medus produkciju un citām uzkodām. Nedaudz atpūtušies un veldzējušies, sapulcējamies ap saimes galdu, lai klausītos saimnieka stāstā par bitēm, saimniecībā radīto produkciju un, protams, to visu arī nogaršotu. Mums pat ir iespēja salīdzināt itāļu un latviešu medu, izjust to dažādās garšas nianses. Jaunākos pārgājiena dalībniekus sajūsmina medus konfektes un dažādu formu sūkājamās ledenes uz kociņa, savukārt dāmas priecājas par pievilcīgā iepakojumā esošo lūpu balzāmu. Saimniecībā radīto bišu produktu klāsts ir visai plašs – no izskatīgām un smaržīgām svecēm, lūpu balzamiem, ārstnieciskajam propolisam līdz bišu maizei, ziedputekšņiem un medum dažādās variācijās.

Kad esam nodegustējuši bitenieku piedāvātos produktus, tiekam aicināti baudīt mednieka Aināra gatavoto zupu un klausīties staicelietes Elīnas pieredzes stāstā par piedzīvoto Norvēģijā. Elīna jau vairākus gadus ir atpakaļ Latvijā, nodibinājusi ģimeni un  patlaban strādā ar uzņēmējdarbību saistītā jomā. Viņa dalījās atmiņās par dzīvi svešumā un iemesliem, kādēļ toreiz nolēma atgriezties dzimtenē. Tāpat uzklausījām dažādus Elīnas padomus, kas iespējams kādam noderēs, lai sāktu savu uzņēmēja ceļu.

Pēc tam gluži kā brīvdabas kino vērojām filmas “Cilvēkstāsti. Dzīve ārzemēs” pirmizrādi, kurā atspoguļoti septiņi dažādi Alojas novadnieku stāsti par dzīvi svešumā un laimīgu atgriešanos mājās Latvijā uz palikšanu. Katrs stāsts bija citāds – emocijām, piedzīvojumiem un vērtīgām atziņām pildīts, dažs tik smeldzīgs, ka brīžam klausoties, kamols iesprūst kaklā un acīs sariešas asaras. Lai arī katrs stāsts bija dažāds, tiem visiem ir kas vienojošs – nebeidzamas ilgas pēc ģimenes, savas zemes un mājām.

Dienas nobeigumā interesentiem bija iespēja nelielā lekcijā smelties zināšanas par dažādiem uzņēmējdarbības veidiem, uzzināt jaunāko saistībā ar nodokļiem Latvijā un iesaistīties diskusijā ar pieredzējušiem uzņēmējiem.

Pārgājienu organizēja biedrība “Allendorfa” sadarbībā ar Alojas novada domi, Rīgas plānošanas reģionu, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju.

Liānas Lilenblates-Sipko teksts un foto