Alojas Novads

Tikšanās ar Gunu Rozi Staiceles pilsētas bibliotēkā

Ar spilgtiem citātiem no Gunas Rozes grāmatas „101 kilometrs. Padomju kauna zona” Staiceles pilsētas bibliotēkā sākās tikšanās ar pašu grāmatas autori. Ar autori, kuru šī tēma un dzimtas vēsture skar ļoti cieši.

 

Uz patiesiem faktiem balstītais romāns vēsta par notikumiem 30 gadu garumā vienā no tuvās trimdas punktiem padomju Latvijā – Viļķenes pagasta Brīdagā. Vietā, par kurām tolaik skaļi nerunāja, tās dēvēja lakoniski, bet ietilpīgi – 101. kilometrs. Vietā,  kur trīs barakās mitinājās ļoti raiba publika – vietējie, tie, kuri atgriezās no Sibīrijas un vairs nevarēja pierakstīties iepriekšējā dzīvesvietā, meža darbos savestie gucuļi un par parazītisku dzīvesveidu notiesātie. Romānā aprakstītajās vietās bērnību un jaunību pavadīja autores tēvs, kurš nevarēja no Sibīrijas trimdas atgriezties tēva mājās, tuvāk par 100 km no Rīgas, un mūža otro pusi — vecvecāki, kuru ģimeni, apstākļu sakritības dēļ, izsēdināja no vilciena Limbažos.

 

Kā Guna Roze uzsver, tas arī bijis tas fakts, kas licis ķerties pie šo vēsturisko faktu izpētes un dokumentēšanas, pārceļot tos labi lasāmā romānā.

 

Nopietns darbs, kas prasījis trīs gadus.  Rakstniece stāstīja, ka visvairāk laika paņēma sarunas ar aculieciniekiem, atmiņu stāstu vētīšana un vēsturisko faktu, dažādu detaļu pārbaude. Lai labāk iejustos tā laika atmosfērā un izprastu savus galvenos varoņus, autore pilnībā pārkārtojusi savu darba istabu un izveidojusi foto galeriju. Rakstniece parādīja  unikālas fotogrāfijas gan par nometinājuma vietu un cilvēkiem pagājušā gadsimta otrajā pusē, gan tādas, kurās šīs vietas un arī varoņi ir redzami mūsdienās. Ar patiesām emocijām pirmo reizi no somas tika izvilkta un klātesošiem parādīta grāmatas relikvija – tumši zaļā vāze, kuru viņas māte bija nopirkusi no čigāniem – tirgoņiem, par kuru ir stāstīts arī grāmatā. Emocionāls bija arī autores stāsts par māsīcu, kuru viņa atradusi romāna tapšanas laikā. Māsīcu, kuru viņa atvedusi pie tēva kapa Brīdagā.

 

Likteņstāsts ir izpētīts, darbs ir uzrakstīts, atklāts vēl viens Latvijas vēstures baltais plankums. Jautājot vai nesekos turpinājums, autore atbild: “Tiklīdz manuskripts bija izlaists no rokām, mani jau apsēda nākamā darba tēli un situācijas.” Mums atliek tikai gaidīt un vēlēt izdošanos nākamajiem rakstnieces darbiem.

Tikšanās notika VKKF finansētā projekta “Dokumentālās prozas kaleidoskops” ietvaros. 

 

Anita Strokša

Staiceles pilsētas bibliotēkas vadītāja