Alojas Novads

Novada remigranti un viņu ģimenes izzināja latvisko kultūras mantojumu Gulbenes un Jaunpiebalgas novados

11. jūlijā biedrība “Allendorfa” organizēja saliedēšanās braucienu – ekskursiju Alojas novada ģimenēm uz Gulbenes un Jaunpiebalgas novadiem. Braucēju vidū galvenokārt bija ģimenes ar maziem bērniem, kuras atsaucās publiskam biedrības aicinājumam pieteikties ekskursijai. Brauciena mērķis bija tikties ar citām remigrantu ģimenēm, kuras Latvijā veiksmīgi attīstījušas uzņēmējdarbību, tāpat vēlējāmies iepazīties ar latviskām tradīcijām, rituāliem un izzināt daļu no mūsu Latvijas vēstures.

Ieinteresēti un līksmā noskaņojumā agrā rīta stundā devāmies ceļā. Ceļš līdz pirmajam pieturas punktam – Rankas muižai-, mūs veda cauri Smiltenei, kas izsenis uzskatāma par vienu no Latvijas gleznainākajām un latviskākajām pilsētām. Dažs remigrants Smiltenē bija pavadījis jaunības gadus, tādēļ ar lielu sajūsmu uztvēra pilsētā redzamās pārmaiņas, krāšņās puķu dobes, pārdomāto un sakārtoto infrastruktūru.

Pirmā mūs sagaidīja lepnā, no pelniem atdzimusī, Rankas muiža, kas sevī glabā interesantu un notikumiem bagātu vēsturi. Tā atrodas Gulbenes novadā, pašā Rankas pagasta centrā. Izkāpjot no autobusa, mūs pārņēma pilnīga miera un senatnīguma elpa. Visapkārt pavērās 12 h plašais muižas komplekss. Mūs laipni sagaidīja muižas saimniece, izvadājot pa atjaunotajām ēkām, ļaujot izzināt skaistās muižas vēsturi. Tāpat ar saimnieces gādību ielūkojāmies muižas sirdī – kapelā, kas ir vienīgais privātais dievnams Latvijā. Izstaigājām plašo muižas parku, ļāvāmies saules un vēja glāstiem, atpūšoties dīķmalas laubītēs. Aplūkojām krāšņo svinību zāli, kura vēl tikai gaida pirmo kāzu valsi, viesu smieklus un līksmību, jo tā nule kā pabeigta un iekārtota. Elpu aizraujošs ir  greznās zāles atdzimšanas stāsts. Tās vietā padomju laikos bijušas mehāniskās darbnīcas. Nu, tehnikas smārda piesmakusī, kultūrslāņa piekrautā un pusbrukusī ēka nes sevī eleganci un muižniecības smalkumu visā tās krāšņumā.

Pēc tam devāmies uz muižas bibliotēku, kur mūs sagaidīja kafijas grauzdētavas “Tīrs miers” īpašnieki Baiba un Kalvis. Arī šos abus jaunos cilvēkus dzīves līkloči pēc studijām Vidzemes Augstskolā aizveduši uz Lielbritāniju, kur pavadīti astoņi gadi. Tur iekrātas zināšanas apkalpojošā sfērā, izzināta kafijas tapšanas un pagatavošanas pasaule, kā arī citi patstāvīgai dzīvei noderīgi padomi. Vēlāk abi lēmuši atgriezties dzimtenē un pievērsties uzņēmējdarbībai. Lielbritānijas iespaidā tapusi Rankas pagastā bāzētā kafijas grauzdētava, kurā top dažādu garšas nianšu piesātināta kafija. Klausoties abu saimnieku stāstījumā par gardā dzēriena ceļu no kafijas plantācijām līdz tasītei, izbaudām patiesi gardu kafiju, latti, moku un kakao. Esam neizsakāmi priecīgi, ka pasākumā netika aizmirsti bērni – viņiem tika īpaši sarūpēti kakao dzērieni un gardumi. Uzzinājām daudz jaunus un arī sen aizmirstus faktus par kafiju, tās pagatavošanas knifiņiem.

Pavisam nemanot klāt pusdienu laiks, tādēļ devāmies uz netālu esošo atpūtas kompleksu “Lācītes”, kur mūs sagaidīja gardas pusdienas gulbeniešu gaumē. Pirms došanās tālāk, mazākie ekskursanti vēl izbaudīja kompleksā esošās rotaļlaukuma aktivitātes.

Dienas otrajā pusē ierodamies Druvienā, kas ir Gulbenes novada lepnums, jo senajā muižas ēkā atrodas Latviskās dzīvesziņas centrs. Centrā piedāvā plašu un interesantu nodarbību klāstu, kuros var apgūt senās amatu prasmes, iet rotaļās un lēkt latviskos dančus, kā arī citādi izzināt mūsu tautas tradīcijas, var aplūkot amatnieku darinājumus, mesties radošās nodarbēs. Ekskursijas dienā mūs sagaida divas azartiskas latvisko tradīciju pārzinātājas – dāmas, kuras aicina sākt ar pīrāgu cepšanas meistarklasi. Visi sēžamies ap saimes galdu. Pirms sākam jaukt pīrāgu mīklu, saimniece nodzied latviešu tautas dziesmu “Galdiņam bij’ četri stūri” , kas simbolizē galdu kā sargvietu, augstu torni, no kura, skatoties, mēs varam būt kopā. Kad mīkla iejaukta, to noliek rūgt un mēs dodamies uz muižas deju zāli. Tās grīdu rotā latvju gadskārtu iedalījuma zīmējums, kas lieliski parāda latviešu svinamos svētkus un laika ritējumu. Par katriem svētkiem saimnieces mums arī nedaudz pastāsta, kopā izdejojam dažādas ar konkrēto gadskārtu saistītas senās latviešu dejas. Dejojam tik azartiski, ka drīz vien esam viscaur slapji un secinām, ka latvietim viegli neklājās ne laukā, ne deju placī, jo latviskie danči prasa ne mazums pūļu, lai tie vestos raiti. Rotaļās un dančos aktīvi iesaistījās arī mazie līdzbraucēji. Iepazinām dažādus senos tautas mūzikas instrumentus, to skaņas un nozīmi. Kad dejots bija gana, devāmies atpakaļ uz ķēķi, kur gan liels, gan maz iesaistījās pīrādziņu, kūciņu un kliņģerīšu veidošanā. Tos pildījām ar īstu lauku biezpienu, kas sajaukts ar olu un cukuru. Pēc pirmās krāsnī šautās pannas, smaržoja visa muiža. Pašu ceptos gardumus baudījām, piedzerot liepu ziedu un piparmētru tēju. Prom braucot, jutāmies gandarīti par redzēto, piedzīvoto un izgaršoto Druvienas sirdī – Latviskās dzīvesziņas centrā.

Mājupceļā iegriezāmies Jaunpiebalgas novadā, kur apmeklējām Viņķu skatu torni. Tas uzmanību piesaista ar savu ārējo izskatu, jo rotāts latvju rakstu zīmēm. Torņa augstums sasniedz vairāk nekā 18 metru augstumu. Ikviens, kurš uzkāpj tajā, var izbaudīt gleznaino Vidzemes pakalnu burvību. Torņa platformā uzstādīts simbolisks kompass, kas norāda dažādu Latvijas pilsētu un arī ārvalstu atrašanās virzienu un attālumu.

Vējainā un saules pielietā ekskursijas diena aizritēja nemanot. Ļaudis, kuri reiz dzīvojuši un strādājuši Lielbritānijā, Īrijā, Gērnsijas salā, Norvēģijā, Vācijā un citviet, atzina, ka brauciens sajūsminājis, stiprinājis patriotismu pret savu dzimteni un atsaucis atmiņā piemirstas, bet latviešiem tik nozīmīgas tradīcijas un rituālus.

Vienas dienas ekskursija remigrantu ģimenēm ar bērniem tapa projektā “Remigrācijas sekmēšanas pakalpojumi pašvaldībās”, sadarbībā ar Alojas novada domi, Rīgas plānošanas reģionu un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju.

Publikāciju sagatavoja:

Liāna Lilenblate-Sipko,

biedrība “Allendorfa”