Alojas Novads

Uldis Mežulis: Arī tepat var visu sasniegt

DSC_2746 - Copy

„Ģinēnu” saimnieks Uldis Mežulis pie viena no savu krūmmelleņu siltumnīcu kompleksiem.

Alojas novads var lepoties ar saviem lauksaimniekiem. Viens no tiem ir arī uzņēmējs Uldis Mežulis. Viņa nodarbošanās gan ir visai specifiska, jo visā Latvijā ir vien pāris saimniecības, kurās vasaras siltumnīcās tiek audzētas krūmmellenes. Kopš 2011.gada tas tiek darīts arī Staiceles pagasta „Ģinēnos”.

 

Jau kopš bērnības lauku dzīve savā ziņā šķitusi Uldim saistoša. Lai gan pats ir dzimis un audzis rīdzinieks, vecvecāki dzīvoja Madonas pusē, tāpēc vasaras parasti tika pavadītas viņu lauku mājās. – Esot jaunietim, lauki nākotnes plānā, protams, nebija, lai gan kā daudzi Rīgas bērni regulāri uz turieni braucu palīdzēt darbos. Cik nu palīdzēju, nezinu, bet pa kājām maisījos. Lai nu kā, man jau 20 gadu vecumā, arī staigājot pa diskotēkām, bija skaidrs, ka dzīvē tomēr kaut kas jāsasniedz. Radīju savu uzņēmumu, kuram pagājušajā gadā nosvinēta otrā gadu desmita jubileja. Veiksmīgi strādājam Latvijas mērniecības tirgū un virzība uz priekšu ir visu laiku, jo katru gadu sastādām mērķus, kurus arī mēģinām īstenot, – atceras Uldis. Dažādu apstākļu sakritības rezultātā tolaik radās iespēja iegādāties arī īpašumu Staiceles pusē. Uzņēmējam šķitis tikai loģiski, ka lauki nevar tā vienkārši būt – tajos kaut kam ir jānotiek. Neesot ne lauksaimniekam, ne agronomam, tomēr pieņemts lēmums par krūmmelleņu audzēšanu. Uldis skaidro, ka daudz konsultējies ar draugiem, paziņām un attiecīgām institūcijām, līdz sapratis, ka šo ogu audzēšana nav agronomiski sarežģīta, augsnes īpašības tam ir atbilstošas, turklāt saskaņā ar viņa darba un dzīves režīmu, šāda nodarbošanās neprasa nepārtrauktu klāt stāvēšanu. Līdz šim sadarbībā ar Lauku atbalsta dienestu realizēti jau septiņi paša rakstīti projekti un ar Eiropas Savienības līdzfinansējuma atbalstu izveidoti četri siltumnīcu tuneļu kompleksi. Šobrīd saimniecībā pusotra hektāra platībā izvietoti 16 tuneļi, kuros kopumā aug 6400 stādu.   

 

Latvijā šāda veida saimniecības grūti atrast, jo tuvākā „Ģinēniem” ir vien Latgalē. Pie mums audzē krūmmellenes, taču ne siltumnīcās, jo tas ir sarežģītāks process un prasa daudz investīciju, kuras ilgtermiņā atgūstamas visai lēni.

 

Šāda veida melleņu audzēšanā ir vairākas būtiskas nianses, bez kuru ievērošanas neiztikt. Piemēram, ik gadu pavasarī jāveic krūmu apputeksnēšana, taču to paveic vien speciāli šim nolūkam audzētas kamenes, pretējā gadījumā ražas nav vispār. Savukārt vasarās rūpīgi jāuzmana tuneļos esošā gaisa temperatūra un jāveic vēdināšana. Siltumnīcās izveidota arī speciāla laistīšanas sistēma. Divreiz gadā notiek visu kompleksos esošo krūmu ravēšana un ogu lasīša. Ikdienā ar saimniecību galā tiek divi cilvēki, taču šo smago darbu paveikšanai tiek piesaistīts lielāks darbaspēks. – Lasīšana iet ļoti lēni, jo ir daudz noteikumu. Piemēram, visiem darbiniekiem ir jāmazgā rokas un katrai ogai drīkst pieskarties tikai ar diviem pirkstiem. Tas tāpēc, ka ogām ir tāds balts svīdumiņš, kuru noberžot, tās paliek tumši zilas un uzreiz mainās gan noturība, gan skats. Mellenes pirms ēšanas arī neviens nemazgā. Tāpat jāievēro, lai nenolasītu negatavas ogas…tā nu ar kastīti rokās, rāpus, uz ceļiem, visu dienu 30 grādu karstumā, dunduros un odos notiek šis process, līdzīgi ir arī ar ravēšanu, – stāsta uzņēmējs. Nolasītās ogas pamatā nonāk pie draugiem un paziņām, arī tirgū. Melleņu krūmi kārtīgi ražot sāk tikai 8. – 10. dzīves gadā. Ulda siltumnīcās ir piecgadīgi stādi, tāpēc tie nekādu lielo ražu vēl nedod, līdz ar to nav arī peļņas. Uldis smej, ka pagaidām ir tikai lieli izdevumi un gandarījums par to, ka lauki skaisti izskatās, taču viņš tic, ka ar laiku ieguldīto izdosies atpelnīt, lai baudītu vecumdienas.

 

Jautāts, kāpēc šāda izvēle, ja reiz tik daudz klapatu, saimnieks pamato, ka siltumnīcās krūmi izaug līdz pat 2 metru augsti, kamēr uz lauka vien maksimums metru gari. Tur ogas arī ātrāk nogatavojas un putni tām netiek klāt, turklāt tuneļos augošām krūmmellenēm mazāk ķeras slimību un arī produkts tīrāks, jo krūmi nav jāmiglo. Turpinot atbildēt uz jautājumu, Uldis saka: – Biznesa vidē darbojos jau 20 gadus. Lai gan šajā nodarbē pagaidām ir tikai sviedri un izdevumi, saprotu, ka dzīvē vispār nekas nav vienkārši. Varbūt vienīgi skatīties televizoru… Nevajag čīkstēt un teikt, ka viss ir slikti, bet pašiem sev pierādīt, ka varam iecerēto sasniegt un paņemt visu no mums sniegtajām iespējām. Ja pret darbu attiecas godprātīgi, ieliek tajā arī sirdi un dvēseli, tad rezultāts neizpaliks. Tikai ķeksīša pēc gan neko nevajag darīt. Neciešu, ka cilvēki brauc prom, domājot, ka citur būs labāk, bet arī ārzemēs nekādi brīnumi nenotiek un mūs neviens tur negaida. Slikti ir visur. To varu apliecināt ar pilnu atbildību. Arī Eiropā viennozīmīgi ir gan nabadzība, gan bezdarbs un konkurence, tāpat, kā pie mums. Uldis atzīst, ka apceļojis pasauli, bet no visām vietām, kur jebkad bijis, viņam vislabāk patīk tieši šeit. – Es braucu prom, lai ar baudu atgrieztos. Goda vārds. Grūti definēt to, kas vilina atpakaļ, bet lai kur būtu, vienmēr ļoti gribas mājās. Droši vien tāpēc arī jāpabūt citur, lai saprastu, ka te ir labi.

 

Runājot par savas veiksmes atslēgu, Uldis ar humora nosaka, ka daudz strādā, daudz braukā ar auto un maz guļ. Taču enerģiju darbiem viņš rodot tieši „Ģinēnos”, jo laukus uzskata par īpaši enerģētiskām vietām. Tiem, kuri vēlas uzsākt ko savu, viņš novēl nebaidīties un noticēt savam mērķim. Ja ir ideja, kurai cilvēks pats noticējis, atliek vien izstrādāt plānu tās realizācijai, tad arī viss izdosies. – Mūsdienās vispār viss ir iespējams. Arī Alojas novadā.

Zane Šlendaka

Foto no U.Mežuļa privātās kolekcijas