Aloja

Staiceles pilsētas bibliotēkā viesojas suņu kamanu braucēja Sanita Vīksne un viņas padotie – Cara, Duglass un Lūcijs

Ziemeļvalstu literatūras nedēļai veltītais pasākums Staiceles pilsētās bibliotēkā  sākās ar lasījumiem par braucienu ar suņu kamanām Tālajos Ziemeļos. Tas sasaucās ar ciemiņiem, kuri bija ieradušies uz šo pasākumu. Galvenie viesi šajā pasākumā bija  malamutu kucēni Cara un Duglass, kā arī barvedis suns Lūcijs un viņu saimniece Sanita Vīksne. Sanita Vīksne, kura ar savu uzticīgo suņu komandu ir piedalījusies vairākās kamanu suņu sporta sacensībās. Ir ieņēmusi uzvarētāju pjedestālu Pasaules čempionātos gan sprinta distancēs, gan gargabalos – 170 km garajā polārdistancē. .

Savu stāstījumu suņu saimniece sāka ar atmiņām par pirmo iegādāto malamutu Heilu un pirmajām, vēl ļoti nemākulīgajām, sacensībām suņu skioringā. Stāstīja par to, ka šis fakts dzīvē nospēlēja tik lielu lomu, ka Rīgas dzīve tika nomainīta pret dzīvi laukos. Laukos, kur paši izaudzēja savu suņu komandu. Audzinot komandu, mācījusies arī pati saimniece – gājusi kinologu kursos. Kā pati suņu saimniece saka,  apguvusi galveno atziņu darbā tieši ar malamutiem – “Iedresēt nevis komandēt, iemācīt paklausību noteiktos brīžos. Galvenais sarunāties!” To apliecināja arī līdzi paņemtie suņuki Cara un Duglas, kuri, pat  jautrojoties,  vienmēr ieklausījās savā saimniecē, respektēja barvedi Lūciju.  

Tikšanās reizē stāsti par suņu kamanu sacensību organizāciju, par stingrajām prasībām gan dopingu, gan ciltsrakstu pārbaudēm mijās ar sacensību pārdzīvojumu un kuriozu piedzīvojumu  stāstiem. “Braucot Norvēģijā no kalna, savas nemākulības dēļ, vienkārši nepaspēju  izņemt līkumu, jo suņi manā priekšā sabremzēja – rezultāts es ar visām ragavām uzbraucu virsū savam suņu pajūgam. Viss beidzās tikai ar nelielu pārbīli gan man, gan maniem suņiem”-  atceras suņu saimniece.

Garā, ilgā un sniegotā polārdistance parādīja malamutu izturību, nosvērtību un komandas darba rezultātus. Galvenais ko pati suņu saimniece uzsver: “Garajās distancēs galvenais rezultāts parādās tikai trases otrajā pusē, jo tur paliek izturīgākie – un malamuti tādi ir.” Tas fakts ir devis stimulu tālākām un vēl garākām distanču sacensībām. Sapnis ir 2020. gadā doties 300 km garajā polārskrējiena distancē. Mums tikai atliek novēlēt – lai izdodas!   

Informāciju sagatavoja:

Anita Strokša, Staiceles pilsētas bibliotēkas vadītāja